dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Maijvaboles dara to visilgāk

Grāmata dienasgaismu ieraudzīja jau pavasara vidū un pavasara vidū es to arī pirmo reizi atvēru, lai ar nelielu ziņkāri ieskaitītos dzīvnieku kaislīgās dzīves aprakstos. Jau satura rādītājs mani mazliet ieintriģēja un kā pirmo sāku lasīt tieši pēdējo nodaļu. Tā bija nodaļa par zaķiem, kuri, kā raksta grāmatas autors, kniebjas līdz ģībonim. Tobrīd gan grāmata „Maijvaboles dara to visilgāk” vēl nebija manā īpašumā un es atstāju to uz grāmatnīcas jaunuma galda, bet augusta izskaņā es to dabūju un tūlīt pat ķēros pie lasīšanas, pirms tam gan piebeidzot iepriekš iesākto grāmatu, kurā arīdzan netrūka mīlestības, šoreiz gan tā bija mīlestība pret grāmatām un sievietēm.

Ja esi pieradis pie „Vēju roze” sērijas grāmatām (manā īpašumā jau ir vairākas, šķiet, pat septiņas), tad tās necilais vai pārlieku raibais vāka dizains tevi pārlieku nemulsinās un nebūt neatturēs no turpmākas grāmatas iepazīšanas. Pati grāmata, protams, ir vērtīga ne tikai dzīvnieku pētniekiem, medniekiem, ģeogrāfiem vai dabas draugiem, bet arī tiem, kurus interesē vienkārši skaisti piedzīvojumi, kuri šajā grāmatā netrūkst. Tā nav tikai dzīvnieku seksa grāmata, tajā bez šīs intimitātes ir arīdzan stāsti no autora (Andreasa Kīlinga) pieredzes bagātās dzīves un nereti visai ekstrēmajiem ceļojumiem pa visu plašo pasauli. Tā kā man skolas laikā tieši ģeogrāfija bija vismīļākais mācību priekšmets, šī grāmata bija lielisks papildinājums tam, ko es jau zinu no skolas laikiem un savas dzīves laikā gūtā ceļošanas prieka. Savulaik es arīdzan daudz tiku aprakstījis tieši pikantās lietas, tāpēc šī grāmata bija citādāka alternatīva tam, ko reiz rakstīju, bet ne mazāk interesanta.

Kad grāmata nonāca manā īpašumā, es sākotnēji apskatīju 59 krāsainos attēlus, kuri atrodas grāmatas vidusdaļā un tikai tad ķēros pie lasīšanas. Ir cilvēki, kuri bez skaistām un krāsainām bildēm pat nevar iedomāties grāmatu. Tā ir tā lasītāju suga, kurus nosaukt par lasītājiem būtu visai nekorekti. Grāmata veltīta „pasaules seksīgākajai māmiņai un labākajai sievai – Birgitai”. Tās priekšvārdā Andrēass raksta, ka „dzīvnieki atšķirībā no cilvēkiem taupa savu enerģiju un nav apsēsti ar vēlmi vētraini darboties un nekavējoties rīkoties.” Viņš arīdzan secina, ka „visraitāk stāsti rakstoties tikko pēc notikuma, kad rokas no uzbudinājuma vēl trīc.” Tādos brīžos rodoties sajūta, ka „jā, šis nu reiz ir sensacionāls stāsts”, bet vēlāk nodomā, ka nemaz tik aizraujošs tas nav.

Viss sākas ar vardēm. Par tām savulaik darba kolēģe daudz stāstīja. Viņa bija aizgājusi mācīties kaut ko par varžu tēmu. Lasot autora bērnības valdzinājuma sajūtas, atcerējos savu piemājas dīķi, kurā varžu netrūkst. Skaņa, ko tās izdveš pavasaros, nav noignorējama. Taču šo abinieku pēcnācējus gan es veselu mūžību neesmu redzējis. Arī mēs, gluži kā grāmatas autors, senāk ar rokām grābām varžu ikrus. Bet tas bija ļoti sen. Tagad lielākoties redzu tikai pašas vardes – jau lielas un pieaugušas. Vai mazās. Tās, kuras lēkā apkārt un meklē savu vietu pasaulē.

Grāmatā bieži ir arī smieklīgas ainas. Viena tāda bija arī saistībā ar ziloņiem, kas ir grāmatas nākamajā nodaļā. Šoreiz tie ir tuksneša ziloņi. Cik man zināms, šos dzīvniekus es neesmu redzējis. Vai arī esmu, bet tik ļoti sen, ka vairs neatceros, ha! Runājot par smieklīgo – pēc tam, kad Andrēass apraksta to, ka šiem ziloņiem ik pēc trim vai četrām dienām jāpadzeras „tikai” apmēram 100 litrus ūdens („Savannas ziloņi atkarībā no lieluma ik dienas izdzer 100 līdz 200 litru ūdens.”), viņš pastāsta par sēdēšanu lielā ūdenstilpnē („Namibas gadījumā liela ir tāda, kuras diametrs ir kādus divus ar pusi vai trīs metrus liels” – Namibs ir vecākais tuksnesis pasaulē.), pie kuras pienāca milzu auguma ziloņu tēviņš. Domājis, ka jābēg, viņš palicis kails šajā „vannā” un vērojis kā zilonis dzer. Bija arī smieklīgs (un baiss) stāsts par kādu bagātu krievu, kurš bija dabūjis atļauju nošaut vienu tādu ziloni, bet beigās no viņa pāri bija palikusi vienīgi roka, jo ziloņu bars to bija sabradājuši.

Šādu stāstu grāmatā netrūkst, tādējādi var gadīties, ka kāds šo pārošanās literatūru ir gribējis uztvert ļoti konkrēti un novirzīšanās no tēmas tam var likties nekorekta. Es nebūt neprotestēju pret papildinformāciju. Tas dara šo grāmatu krāsaināku un interesantāk, vieglāk sagremojamu. Domājams, ka rakstīt tikai statistisku grāmatu, bez novirzīšanās no pamattēmas, būtu krietni garlaicīgāk, jo tad būtu jālasa tikai teksti, piemēram, par to, ka „ziloņa dzimumloceklis ir patiesi kustīgs – kā milzu čūska.” Vai arī šo: „Lielākoties visiem resnajiem, vai arī labāk teiksim – neizteiksmīgu formu dzīvniekiem ir uzkrītoši liels penis. Ja kādam gadījies redzēt uzbudinātu degunradzi, viņš man piekritīs – sasodīts, tas tik ir rīks!”

Nākamais ir mednis. Pirms izlasīju nodaļu, man nemaz nelikās, ka tas ir tik reti sastopas putns. Tiešām, domāju (cik nu esmu domājis par medņiem), ka tie ir gana daudz, ne uz izmiršanas robežas. Bet, pag’, par visu uzrakstīt būtu gana nepiedienīgi, tāpēc laikam ļaušu turpmākos dzīvniekus iepazīt pašiem grāmatu kārotājiem. Pateikšu priekšā, ka bez jau minētajiem dzīvniekiem grāmatā ir arī leduslāči (šajā nodaļā gan vairāk tika runāts par vaļiem un to medībām) un kalnu gorillas – viena no nedaudzajām dzīvnieku sugām, kuri zina, kas ir skumjas. (Šajā nodaļā ir stāsts par bonobo, kuri savas seksualitātes dēļ zoodārzos esot reti sastopami. „Vidusmēra bonobo ir pēc pusotras stundas ir sekss.”) Grāmatā netrūkst arī Sibīrijas tīģeris un, protams, arī pašas maijvaboles, kuras mīlējas tā, ka mātītei kļūst pat garlaicīgi. Tēviņš, pēc tam, kad ir ievadījis savu „peni, pareizāk būt teikt, peņa funkcijas pildošu caurulīti” mātītē, uz vairākām stundām sastingst. Tajā laikā mātītes turpina meklēt pārtiku… „Pēc četrām stundām maijvaboļu tēviņā atgriežas dzīvības spars.” Tajā pat nodaļā ir rakstīts arī par „viendzimuma mīlas rotaļām”.

Nākamos – upes delfīnus – sastapt bija gandrīz neiespējami. Pēc tam bija staltbrieži, kurus arī Latvijā vari aplūkot esot pie dabas. Brīdī, kad lasīju nodaļu, tēvs taisījās medībās. Protams, briežu, jo tobrīd bija laiks, kad šie ir visneapdomīgākie, jo rudens ir viņu pārošanās laiks un viņi nāk, ja šos sauc. Neiztikt arī bez lauvām un lielajiem pandām, kur autors arī pastrādāja dabas parkā. Bet par šiem dzīvniekiem noteikti zina pat tie, kas par dzīvnieku pasauli neinteresējas. Un nobeigumā ir pelēkie zaķi. Tā, lūk! Pārējo, lasītāj, atrodi pats! Veiksmi!

p1000612


Tā kā neko jaunu dzīvnieku mīlestībā neesmu uzfilmējis, lūk, vecs ieraksts par grāmatā aprakstīto tēmu:

Un vēl: lai jau iet arī šis, kurā gan nav seksa, toties ir dažādi savvaļas dzīvnieki:

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s