dzeja · dzīve · internets · proza

Septembris grāmatās

Kad iesākās septembris, biju Latgalē un tikai 4. datumā grasījos no tās atgriezties, lai gan būtu gribējies vēl un vēl. Manā priekšā bija Latgales ne vienmēr velobraucējam labvēlīgi ceļi, kurus mīt. Lasīt man tā arī nesanāca, ja neņem vērā brīžus, kuros atrados vilcienā – ceļā uz Cēsīm un ceļā no Daugavpils. Līdzi gan biju paņēmis pat veselas divas grāmatas, jo likās, ka to pirmo ātri vien pabeigšu, bet nekā nebija, nepabeidzu. Tas gan nemaina faktu, ka septembrī tiku izlasījis 13 grāmatas. Vēl jau dažas dienas atlikušas, taču neko jaunu iesākt negrasos, tāpēc laicīgi ķeros pie šī apraksta.

Sartra „Vārdus” es tikai atgriežoties tā pa īstam dabūju izlasīt un paralēli paturpināju lasīt arī viņa biogrāfiju. Tā gan ir ļoti apjomīga grāmata, tāpēc netiku to izlasījis. Septembra pirmajās dienās izlasīju „Ūdenslīdēju”, par kuru jau rakstīju. Tā ir it kā bērniem paredzēta dzejas grāmata, kura arī man tīri labi gāja pie sirds. Noliekot to malā, es ķēros klāt igauņu rakstnieka Jāna Unduska grāmatai „Gaidot vārdus”. Kaut kā aizķēra mani Maimas Grīnbergas lasījums vienā pavasara pasākumā, kuru arīdzan tiku aprakstījis savās piezīmēs. Toreiz gan grāmatu neņēmos lasīt, bet tagad bija pienācis tās īstais laiks. Pirmais stāsts patika pat ļoti, taču tālāk kaut kā interese zuda. Kad esi tik ļoti sapriecājies par kādu grāmatu, gribas, lai tā ar katru nākamo rindkopu tevi ierauj sevi aizvien ciešāk un ciešāk, tomēr šoreiz tā nebija un „Gaidot vārdus” mani palaida vaļā. Bet es to izlasīju.

Vārtoties gultā un domājot par pietuvojušos rudeni, es ņēmu palasīt svaigi iegādāto Nīčes melu grāmatu. Tā gan nav nekāda dižā grāmata, lapaspušu skaits ir niecīgs, bet es gribēju palasīt ko mazu un ātri piebeidzamu. Tikai tā, starp citu. Un pēc tam ķēros klāt apgāda atsūtītajām grāmatām. Pirmā, kuru izlasīju, bija grāmata par Magritu no sērijas „Tas ir…”. Šajā sērijā ir jau piecas latviski izdotas grāmatas, kamēr manā īpašumā ir vien divas. Un ar to arī man pietiek, jo neesmu ne dižs mākslas pazinējs, ne arī dižs tās piekritējs. Bet sirreālisti man vienmēr ir patikuši un tāpēc manā īpašumā ir gan Dalī, gan Magrits.

Parakņājies savos grāmatu plauktos, es atradu arī „Mazo princi” un „Makss un Morics”. Abas jau kaut kad agrāk biju šķirstījis, iepazinis, bet tas bija ļoti sen. Nebiju pārliecināts, ka tās esmu lasījis no vāka līdz vākam, tāpēc izlasīju abas. Par vienu jau tapa raksts, bet otra ir muļķīga grāmata par septiņiem nedarbiem. Aspazija tulkojusi. Ļoti pavirši, es pat teiktu. Tikai tāpēc, lai vārdam būtu atskaņas, tie ir veidoti no vārdiem, kādu latviešu valodā nemaz nav. Ar grūtībām izmocīju šo mazo grāmatiņu un paralēli tam es vakaros palasīju arī Māra Melgalva dzejas izlasi. Kad biju pabeidzis, sāku arī Jāni Rokpelni, bet tā ir 600+ lpp bieza izlase un tik daudz dzejas vienā reizē nav labi uzņemt sevī, ha!

Tā nu es atgriezos pie apgāda dāvātām grāmatām un izlasīju dzīvnieku mīlas grāmatu – „Maijvaboles to dara visilgāk”. Ne tik daudz tas dzīvnieku sekss un mīlas dejas, cik stāsti no ceļojumiem pa pasauli mani saistīja. Tos arī baudīju kā līdzīgs ar līdzīgu (ceļotājs). Atšķirība vien tāda, ka autors to dara kā savu darbu, bet es – ceļoju prieka pēc un necenšos fotografēt dzīvniekus vai iemūžināt filmās. Vairāk par grāmatu varēs lasīt jau tuvākajās dienās, tāpēc īpaši neiespringšu par to stāstot arī šajā rakstā.

Un tad es uzsēdos uz Trūmena Kapotes daiļradi. Sākotnēji nemaz nebiju domājis, ka tās būs vairākas grāmatas, jo kādu dienu biju izdomājis izlasīt tikai „Brokastis Tifānijā”. Te tev nu bija „tikai”. Izlasījis to, es dabūju arī citu viņa grāmatu, kuru man atveda Anna. Pats pieteicos pie grāmatas kā dāvanas svētkos. Izlasīju ar diviem piegājieniem – naktī un no rīta. Tie bija divi stāsti – viens nedaudz baiss par kādu vecu sievieti un mazu meiteni, bet otrs – par stulbeni. Ha! Arī citus Kapotes stāstus es ņēmos palasīt un teikšu atklāti, pat nezinu, kāpēc uz tiem tā ieciklējos, ja jau katrs izlasītais mani necik daudz neaizrāva. Rīgā būdams es sadabūju vēl vienu viņa stāsta krājumu un datorā izlasīju īso romānu (!) „Es atceros vectēvu”. Šobrīd esmu iesācis skatīties arī 2005. gada filmu par notikumiem, kas attēloti romānā „Gluži aukstasinīgi”. Arī tā ir manā īpašumā, bet diez vai tik ātri pie tās piesēdīšos. Taču par Kapoti es kaut ko noteikti uzrakstīšu. Šī bija Kapotes nedēļa…

Mēneša sākumā biju iesācis lasīt apgāda Mansards izdoto „Rīgas zilā gvarde” un tikai mēneša noslēgumā to atkal ņēmu lasīt un šoreiz – līdz galam. Kaut kā tomēr biju gaidījis ko vairāk no šīs grāmatas. It kā jau viss labi un tā, bet kaut kas pietrūkst. Neliels bardaks tajā visā. Nezināma iemesla dēļ tā man atgādināja laiku, kad lasīju Mansarda izdoto „Dziftu”. Ej nu sazin, kas tam bija par iemeslu, bet tā nu tas bija. Var jau būt, ka šis nebija īstais laiks, lai to lasītu, bet varbūt es vienkārši biju pārlieku „pa mākoņiem”.

Pavisam strauji pietuvojās septembra izskaņa un bez grāmatām bija arī citi darbi darāmi, lai gan ne visu es paguvu izdarīt. Šķiet, šī bija viena gara nedēļa un tas arī viss. Tas nebija mēnesis, nebūt ne. Labi, varbūt tās bija divas, bet ne vairāk nedēļas. Jā, divas kā maksimums. Šajās „divās nedēļās” es iesāku vēl dažas grāmatas un kā pēdējo izlasīto varu atzīmēt izcilā japāņu rakstnieka Rjūnoskes Akutagavas atziņu krājumu „Pundura vārdi”, kuru par lētām naudām dabūju Otrajā elpā. Iepriekš manā redzeslokā bija viņa apjomīgā stāstu grāmata, bet šoreiz pietiks ar šo. Tā ir īsta atziņu kartotēka, lai gan ne visam es pilnībā piekrītu. Taču jauki, ka grāmata mani atrada…

p1000609

Advertisements

2 thoughts on “Septembris grāmatās

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s