dzīve · Jāņa Rozes apgāds · proza

Mopsis

No bērnu grāmatām nevar izaugt. Tu vari pārstāt spēlēties smilšukastē, pazaudēt savus spēļu biedrus, bet kaut kāda daļa bērna tevī būs vienmēr. No grāmatām nevar izaugt. Vismaz ne no tām, kuras ir radītas no sirds. Domājams, tāda ir arī grāmata par mopsi, kuru sauc Karls. Jau lasot tās sākumu, es smaidīju un domāju par visiem mopšiem, kuri kaut kādā veidā ir bijuši manā dzīvē. Pirmais, ja pareizi atceros, bija kāda no Amerikas atceļojuša onkuļa mopsis. Jau dažas dienas iepriekš mēs ģimeniski apspriedām šo tikšanos. Labi, ka mans miegs ir gana ciešs un krākšana reti traucē saldi izgulēties. Taču tas bija ļoti sen. Bet par šo mopsi es zibenīgi iedomājos lasot grāmatas ievadu. Arī kaimiņienei, kura nu jau dzīvo galvaspilsētā, bija (ir?) mopsis… Lai nu kā, mopši ir. Un starp citu, reiz manam opapam bija suns vārdā Mopsis. Bet tas ir no citas sērijas.

Grāmatas varonis dzīvojas pa saimnieces somu, kur mieru traucē mobilais telefons, gaiss smird pēc lūpukrāsas un smaržām, bet no ārpuses viņu uzlūko citi suņi un pasmejas par viņu. Pie veikala gan Karls paliek ārpusē. Un tur tiek aizmirsts. Apmaldījies ārpasaulē, mopsis satiek Paulu – par viņu daudzreiz lielāku suni. Nakts tiek pārlaista draudzīgā atmosfērā un jau nākamajā rītā abi dodas kopīgā pastaigā. Karla saimniece jau paguvusi izlikt paziņojumus par savu mīluļa pazaudēšanu, tāpēc abi steidz uz māju pusi. Šajā vietā droši varēja piemeklēt vēl dažus teikumus, tiem pievienot tik pat krāšņas ilustrācijas un padarīt stāstu vēl par kādu lapaspusi interesantāku.

Atraduši Karla saimnieci, abi četrkājainie draugi kļūst par vienu ģimeni, jo viņa nolemj paturēt tos abus. Līdz ar to Karlam vairs nav tik vientuļi, bet Paulai ir sava vieta, ko saukt par mājām. Nu abi suņi katru dienu iet pastaigāties, dzenā zvirbuļus, satiekas ar citiem suņiem un rīko skriešanās sacensības. Dzīve nu ir daudzreiz priecīgāka. Un tāpēc arī lasot šādu darbu, tu saproti, ka no bērnu grāmatām izaugt nevar. Vienmēr atrodas kāds eksemplārs, kurš neatstāj vienaldzīgu, lai gan ir radīts daudz jaunākai paaudzei. Bet šī jaunā paaudze var izaugt draudzīgāka, ja ir šādas grāmatas, ar kurām uzaugt…

mopis

Paldies Lindai un Jāņa Rozes apgādam! Paldies Baibai par foto!

Advertisements

One thought on “Mopsis

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s