dzīve · proza

Belašs jeb uz poda lasāmā grāmata

Redz kā, jau vesels gads ir pagājis kopš tautas rakstnieka TR Notāra belašu grāmata piedzīvoja savu prezentācijas pasākumu un es par to aizvien vēl neko neesmu pateicis. Jau tolaik, kad grāmata iznāca, es biju gatavs runāt plaši un padziļināti. TR Notāru zinu jau kopš neatminamiem laikiem (labi, tik neatminami tie laiki nemaz nav, savi pieci seši gadi vien sanāktu, ja sāktu rēķināt), kaut gan tikāmies mēs tikai pēc tam, kad virtuālā vide, kurā ne tikai mēs abi dzīvojām, savu eksistenci pārtrauca. Tā kā viņa tizleņu reģistrā un arī vietnē, kur mitinājāmies viņš savu ģīmetni nebija parādījis, man tā vien gribējās domāt, ka viņš ir tas smejošais tipāžs, kas attēlots bildē. Daudz jau nemaz neatpaliek, jo brīdī, kad tikāmies, viņš tiešām bija visai līdzīgs šim smējējam. Taču gadu ziņā viņam neviens nepateiktu, ka šis tautas rakstnieks jau tūlīt būs nodzīvojis savu pusi simta gadu.

Lai nu kā, līdz grāmatas iznākšanai mēs tikāmies vēl vairākas reizes, bet tas bija ilgi pēc tam, kad bija notikusi mūsu līdz tam vienīgā tikšanās. Kaut kad šis mani aicināja arī uz hokeju, taču es biju aizņemts ar kaut kādām savām darīšanām un tā nu pienāca 2015. gada marts, kad sēdējām picērijā, ēdam un dzērām alkoholu. Tikai mazliet. Tā pāris reizes mēs tikām sēdējuši un vasarā beidzot iznāca viņa grāmata. Uz prezentācijas pasākumu gan nokavēju savu ierašanos, tāpēc grāmatu dabūju vien mēnesi pēc tam. Kā zināms, Notārs ir visai aizņemts rakstnieks, jo bez rakstīšanas viņš arī plivinās virs ūdeņiem. Viņš arīdzan ilgu laiku dzīvoja līdzās mājai, kurā es reiz mitinājos kopā ar Jautrīti. To gan es uzzināju tikai pēc tam, kad viņš jau bija puslīdz iekārtojies savā Ādažu rezidencē.

Grāmata uz manu grāmatnīcu bija atsūtīta jau brīdi pirms prezentācijas, taču tirgot to vēl nedrīkstēja. Kā reiz, tieši es biju tas, kurš tajā dienā pieņēma preci un kā reiz, arī Notārs bija pavisam netālu un piekāpa, lai pats savām acīm apskatītu savu pirmdzimto literāro bērnu. Vēlāk jau grāmata ieņēma augstas vietas pārdoto grāmatu topos un bija karstākā vasaras debija. Nenoliedzami tiku paredzējis viņam LaLiGaBa balvu. Teicu, lai slauka jau putekļus no plaukta, jo nekas tik spilgts latviešu literatūrā togad nebija iznācis. Tā nu sagadījās, ka šo balvu iedeva pavisam sliktai grāmatai, jo zināms, cik korumpēta ir žūrija, cik dzeja mums laba, ha!

 DSC00162 (2)

Pirms pats biju dabūjis savu eksemplāru, cilvēki nāca un ķēra grāmatu kā izbadējušies. Arī tiem, kuri vēlējās ko labu, es ieteicu tieši šo dzelteno brīnumu. Viens šāds eksemplārs aizceļoja arī uz Austrāliju, jo laipnā kundze, kas bija nākusi iepirkt austrāliešu latviešiem grāmatas (bibliotēkai), konsultējās tieši ar mani. Es savam eksemplāram pakaļ aizbraucu pats. Apvienoju to ar skaisto ceļojumu augusta sākumā. Kad biju Ādažos un tuvojos viņa mājai, Notārs jau vicināja savu roku, izkāries ārā pa logu. Es uzgāju augšā, iepazinos gan ar kundzi, gan bērniem, kurus jau biju saticis. Dabūju padzerties arī ūdeni, jo alu dzert man tobrīd nepienācās. Uzreiz dabūju savu eksemplāru ar visu ierakstu un pēc īsas parunāšanās devos savās gaitās. Kaut kad vēlāk mums bija arī telefonsaruna, kuras laikā pasmējāmies par to, ka man esot jāraksta par grāmatu tikai sliktais. Lai cilvēki domā, ka tas ir pilnīgākais sūds, nekam nevajadzīga literatūra. Bet es tā nevarēju. Arī tagad es tā nevarētu, jo šī ir vienīgā grāmata, kura ir dāvājusi tik daudz smaida. Atceros, ka tiku lasījis vēl kādu smieklīgu grāmatu, bet šī pārspēja visu. Domājams, ja neesi galīgi tups un saproti īstenu humoru un ironiju, šī ir tava īstā literatūra…

Visa tā vide, kura aprakstīta grāmatā, bija arī vide, kurā tobrīd dzīvoju. Sākot no Mārkalnes ielas pieturas, kurā reiz abi ar Notāru dzīvojām, beidzot ar Juglas ielas „Supernetto”, un arī „Alfu”, kurā nereti tikāmies. Grāmatu es sāku lasīt tieši brīdī, kad devos uz piemājas „Supernetto”, to, kurš aprakstīts arī pirmajā grāmatas stāstā. Gāju un smējos. Kad atgriezos, es to lasīju uz poda. Parasti gan to nedaru, bet šī, šķiet, bija īstā literatūra, lai pakavētos tieši tualetē un neatrautos no teksta, kurš uzjautrināja kā vēl nekad. Notārs saka, ka „Supernetto” esot veco „Rimi” preču pansionāts. Viņš arī paziņo, kur stāv apsargs, un to, ka „alkohols novietots tādā kā aklajā zarnā, kas no apsarga pozīcijām nav redzama”. Grāmata ir dzīvāka par visām citām grāmatām, kuras esmu lasījis. Pašus stāstus gan iztirzāt ir pagrūti, jo tos ir jāizlasa, lai saprastu, kas ir kas.

 P1350578

Pirmais stāsts ir īsts bojeviks. Krievu seriāli, kurus savā ikdienā skatās mans vecais, ir vāja atblāzma šim te. Tie ir kā saplēsts un izmests prezervatīvs, nepiedzīvojis aktu. „Jonikāna dienasgrāmata” ir kaut kas vienreizējs. Īstu latviešu stāsts. Stāsts par tiem, kuri savā dzīvē diez vai ir tikuši tālāk par pamatskolas izglītību un savu ikdienu aizvada līdzvērtīgi daudzu šeit palikušo krievu ikdienai. To krievu, par kuriem pat krieviem ir kauns. („Viņas muskuļotais augums pakļauj mani savai gribai, un uz kādu laiku manis vairs nav.”)

Īsts appisiens baudāms stāstā „Rīgas Apasionāta”. („Zinātāji apliecinās – ja meitene ļauj „nolikt uz maliņas”, tad viss pārējais ir dabūjams.”) Nākamais stāsts ir rakstīts vēstulēs. Zem katras no tām ir „viela pārdomām” un vienā no vēstulēm ir tik skaists un precīzs citāts, ka nevar nepasmaidīt pat depresīvi noskaņots cilvēks: „Kārtīgi piegulētai meitenei ziedi nav nepieciešami.” Ha!

Šķiet, ka pirms sāku tā pa īstam lasīt, es kā pirmo izlasīju tieši stāstu „Govju likums”. Lai gan šie stāsti agrāk visi kā viens bija publicēti viņa tizleņu reģistrā un vietnē, kuru 2012. gada augustā aizklapēja ciet, es pamanījos šo to palaist garām. „Govju likums” ir īsākais stāsts šajā dzeltenajā krājumā. Tas gan nemazina tā absurdu un lieliskumu. Tā ir domes deputātu ikdiena. Ironija par to, cik bieži tiek pieņemti „skaisti” un „vajadzīgi” lēmumi. Tam seko stāsts „Rinda”. Arī to jebkurš ir piedzīvojis uz savas ādas. Cik nav sanācis stāvēt rindās… Un tādā garā arī viss turpinās. Notārs ir nepārspējams savā žanrā. Zinot, ka viņš gatavo jaunu epopeju, gaidu to ar nepacietību. Par pārējo lai runā citi. Ja neesi lasījis, tu neesi smējies!

Advertisements

3 thoughts on “Belašs jeb uz poda lasāmā grāmata

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s