dzīve · proza

Jūnijs grāmatās

Lai nu kurš skrien ātri, jūnijs aizskrēja šim skrējējam garām. Tik ātrs mēnesis, ka jūtu vēl maija maigo pieskārienu sev uz pleca vai sejas. Vasara, šķiet, tikko tikai sākās, bet mani jau ir pārņēmusi briesmīga rudens klātesamības sajūta. Negribu rudeni, lai gan tas parasti ir vispilnvērtīgākais laiks lasīšanai. Drūmais laiks rada vēlmi apsegties un lasīt. Nekā labāka jau nav, ja neskaita ķermeniskās kaislības, bet par tām te nav jārunā. Vēl pirms iegrimstu šajā depresīvajā noskaņojumā, gribēju ātri izskriet cauri tam, ko šajā mēnesī esmu izlasījis. Nav jau tā, ka tur būtu daudz ko sacīt, jo grāmatas ir apkaunojoši maz. Vēl mēnesi pirms tam lielījos, ka rakstu pirms maijs ir beidzies un tad nu ņemšu un izlasīšu vēl Sartra „Vārdus” un vēl nez ko, bet beigu beigās nekas tā arī nav pakustējies uz priekšu.

Pirmā jūnijā izlasītā grāmata ir Alises Zariņas „Papjēmašē”. Tas ir dzejas krājums, kuru jau agrāk biju lasījis, taču ne visu biju izlasījis. Atgriezos pie tās, jo kādu vakaru sagribējās uz ātro kaut ko izlasīt. Jūnijs jau bija pusē, futbola čempionāts aizņēma visu manu laiku. Pusi jūnija es aizvadīju vienā skriešanā un tad ieslīku slinkumā, jūtot, ka tuvojas līgo svētki. Tos nu nosvinēju un nu jau jūlijs klauvē pie durvīm. Pie izlasītā varu pieskaitīt arī audio versijā noklausīto Viljama Berouza pirmo romānu „Narkomāns” jeb „Junkie”. Tā kā šī grāmata man nav pieejama lasāmā valodā un taustāmā formātā, es nodomāju, ka vismaz noklausīties to derētu gan. Manā īpašumā ir citas viņa grāmatas, arī slavenais romāns „Kailās brokastis”, kurā viņš netīšām nogalina arī savu otro sievu. Tas ir patiess atgadījums, bet to jau zina visi.

Arī nākamā nebija nekāda lielā grāmata, tā bija Valda Krastiņa „Gadu desmiti lāča ēnā”. Kad paņēmu to rokā, domāju, ka tā būs daudz spēcīgāka, daudz atklātāka, bet tajā bija pārlieku daudz mūzikas, līdzīgi kā Oļega Dormaņa grāmatā „Nots”, kuru dabūju no Jāņa Rozes apgāda. Ar šo grāmatu es braucu uz Rīgu, cerībā to tur arī izlasīt, bet atbraucu mājās pat īsti tai nepieskāries. Tikai pirms Jāņiem es to paņēmu piebeigt un noliku plauktā līdzās pārējām izlasītajām grāmatām, līdzās Mansarda izdotajai bibliotēkai.

Kad uz svētkiem pie manis atbrauca draudzene, es pēcsvētku naktī paņemu „Esplanādi”, kurā apkopoti vairāki reiz Delfos publicēti dzejoļi un stāsti. Grāmata ir viena no pirmajām, ko iegādājos laikā, kad veidoju savu grāmatu kolekciju. Tolaik vēl necerēju uz tādu grāmatu kalnu, kāds man ir patlaban. Anna saldi gulēja pēc aizvadīto dienu notikumiem, kamēr es tādā karstumā nespēju ilgi pagulēt un pamodos. Nometos uz segas, kas atradās uz grīdas un sāku lasīt. Vislabāk atmiņā palika kādas trakās rakstīts stāsts, kura nobeigumā viņa izlec pa logu, jo „viņi nezin, ka es protu lidot”. Ceru, ka daži šo stāstu un dzejoļu autori nu jau ir izdevuši arī pa kādai grāmatai un atliek tikai atrast īstos cilvēkus, zem kuriem slēpās grāmatā esošie pseidonīmi.

Paralēli tam es palasīju arī nākamo grāmatu, kurā apkopotas dižu vīru vēstules. Daži gan nemaz nešķiet tik diži, īpaši jau grāmatas beigās, bet tik un tā – liela daļa vēstuļu tiešām bija īstas pērles. Citāti viens pēc otra, svītrojumi vienā laidā. Domājams, šai grāmatai ir arī turpinājums, jo pamanīju, ka grāmata ir sakārtota pēc dzimšanas gadiem, tāpēc ir jābūt vēl kādai, kurā apkopoti dižie vīri (galvenokārt rakstnieki) pēc pirmā pasaules kara. Tur varētu būt gan Remarks, gan Hemingvejs, tur jābūt Selindžeram utt.

Pēc tam, kad svētki bija beigušies, slinkums pārvarēts, es ņēmu un piebeidzu Ikstenas „Mātes pienu”. To iesāku lasīt jau novembrī vai tūlīt pēc tās parādīšanās veikalos, taču tobrīd tā mani neuzrunāja. Arī tagad tā mani neuzrunāja un ir jāatzīst, ka tā tiešām ir īsta sieviešu grāmata. To teica arī Māris Bērziņš, kad ar viņu aprīlī iedzērām. Mana mamma gan sacīja, ka patika, bet ne pārāk. Arī es saku to pašu. Lasīt var, protams. Sava doma zem tā visa ir un tiek labi apspēlēta katrā rindkopā, bet labāka par „Svina garšu” tā pavisam noteikti nav. Pat ne tuvu tik laba.

Un pirms es steidzu prom, atkal uz Rīgu, lai šoreiz jau mestos daudz ekstrēmākos piedzīvojumos, ne tikai izklaidēs, es ņēmu un sāku lasīt Māra un Uģa Oltes „Ēst ir tavā dabā”. Toreiz, kad tā iznāca, es nebiju gatavs tērēt tik daudz latus, lai iegādātos šo lielisko komplektu, kurā bez grāmatas ir arī divi DVD diski ar raidījumiem, jūras sāls, sērkociņi, karte, dakšiņa un karote. Tas viss ir sakārtots tādā skaistā kartona kastē. Šo grāmatu es jau reiz tiku izlasījis un uzzināju arī šo to jaunu, bet tas bija sen, tāpēc pirms saviem velo izbraucieniem gribēju vēlreiz no jauna palasīt ēdienu receptes, kuras viegli pagatavojamas pie dabas krūts.

Bet esot tur, pie dabas krūts, es līdzi ņemšu vācu rakstnieka un seksologa grāmatu „80 sievietēs apkārt pasaulei”. Biju gan atlasījis arī citas lieliskas grāmatas (tai skaitā Džeka Keruaka „Meggie Cassidy”, grāmata par „bītņikiem”, kura starpā ir arī pats Dž. Keruaks un viena netīrās Havannas autora grāmata „Animal Tropical”), kuras varētu paņemt sev līdzi, taču pēdējā brīdī devu priekšroku tieši šai literatūrai. Nē, pats es nedomāju, ka mans ceļojums būs līdzīgs viņa, tomēr kaut ko Latvijā neizdotu es līdzi paņemt gribēju gan, lai pēcāk par to uzrakstītu pats savā ceļojumu grāmatā. Šorīt saņēmu arī labu ziņu, ka mans ilgi gaidītais (izdošanas ziņā) Velbeks ir atceļojies un savu jūliju es visdrīzāk iesākšu tieši ar šo grāmatu. Ceļojumā gan līdzi to neņemšu, tas paliks uz vietas. Tāpat ir ar Sartra „Vārdiem”, kuri gaidīja savu kārtu, bet nu ir palikuši neizlasīti…

IMG_5606IMG_5615

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s