dzīve · proza

Bauda

Par „Baudu” jau ieminējos savā maija grāmatu apskatā, kad tā vēl nebija līdz galam izlasīta. Mana nojausma par to, ka es to piebeigšu, bija precīza kā Šveices pulkstenis. Un arī rakstīt par to uzreiz arī sagribējās, tomēr trakās maija beigas un steidzīgais jūnija sākums mani ir novedis pie tā, ka maz ko esmu paspējis gan uzrakstīt, gan izdarīt. Un nu jau līgo svētki pie durvīm klauvē. Bauda arī no tā tiks gūta, ha!

Jau teicu, ka grāmata iznāca kaut kad tajās dienās, kad beidzu savas darba attiecības ar grāmatnīcu, cerībā uz atgriešanos. Teicu arī to, ka grāmata mani simpatizēja jau pēc vāka vien, tāpēc paņēmu to bez ilgas domāšanas. Nesu mājās, noliku uz galda un tā viņa tur pastāvēja kādu brīdi līdz es piebeidzu Eduarda Aivara dzeju un sagribēju sākt lasīt ko tikpat vieglu. Un es tiešām nebiju vīlies. Franči kā jau franči – man patīk. Par rakstnieku Florianu Zelleru gan iepriekš neko dzirdējis nebiju, lai gan uz grāmatas aizmugurējā vāka teikts, ka viņš ir saņēmis vairākas literārās balvas. Dzimis gadā, kurā arī es būtu gribējis piedzimt, taču man vēl nedaudz bija jāpaciešas…

Stāsts sākas gultā. Kā tiek teikts jau pirmajā teikumā, tas „sākas tur, kur visiem stāstiem vajadzētu beigties: gultā.” Stāsts ir par Nikolā un Polīnu, kuri jau divus gadus dzīvo kopā. Nikolā savos trīsdesmit nav sasniedzis to, ko būtu gribējis sasniegt, taču grāmatas gaitā kaut kas uz to pusi virzās. Tikmēr seksa laikā šis sāk domāt par Sofiju. Arī Polīna ir turpat ar viņu. Nikolā ātri beidz. Nekāds brīnums. Jau nākamajā epizodē tiek risināta šī lietas būtība, kas nav tieši tēmēta uz šo pāri. Tūlīt pēc tam Polīna nemaldīgi saka: „Man šķita, ka domās tu biji kaut kur citur.” Nikolā neatzīstas, jo tā nav bijusi pirmā reize, kad viņš tā domājis. Sofija, starp citu, ir meitene, ar kuru Polīna Nikolā iepazīstināja.

Romāna gaitā tiek risināta ne vien šī pāra attiecības, bet gan visas Eiropas vēsture. Ne par velti uz grāmatas vāka rakstīts, ka tas ir Eiropas romāns. To spilgti parāda arī katrs tajā ietvertais vārds, kas saistīts ar kādu no pilsētām Eiropas valstīs. Tas arī tiek atzīmēts, lai lasītājs zina, kas ir kas. Starp izklāstu par šo ātro beigšanu tiek paziņots, ka „Vīrieši lielāko daļu laka ir lieli bērni”. Tiek risināts jautājums par Eiropas himnu, valodu un tamlīdzīgas lietas. Arī tās sabrukšana ir iekļauta šajā īsajā romānā. Sabrukšana ir pavisam tuva.

Kamēr Polīna domā par savu dzīvi, vairāk koncentrējoties uz skumjo, Bēthovens savā dienasgrāmatā esot rakstījis: „Mēs – būtnes, kas ierobežotas ar bezgalīgu prātu, – esam dzimuši tikai priekam un ciešanām. Var teikt, ka izcilākie no mums ir tie, kas ciešanās smeļ prieku.” Lūk, tā! Un pēc kaislīgām seksa ainām, kuras papildina arī tāda paša rakstura citāts no romāna „Labvēlīgās”, ir teikts, ka: „Mīlēt nozīmē iemīt dzīvē taku uz brīnumaino, bet tas nozīmē arī to, ka jānoliek pie otra kājām sevi visu: asaras, iedvesmu, sapņus un iekšas.”

Tā kā Nikolā ir alerģija pret kaķiem, pāris dodas pie Polīnas mātes, atdod kaķi viņai un pēc orāla apmierinājuma Polīna redz sliktu sapni, kura dēļ nākamajā dienā nejūtas labi, lai kā arī Nikolā censtos viņas garastāvokli uzlabot. Ar to arī beidzas pirmā daļa, kurai dots nosaukums „Oda priekam”. Tikmēr otrās nodaļas nosaukums ir „Upuris”. Arī tur stāsts atgriežas pie tās pašas ainas, kurā Polīnai šķiet, ka Nikolā domās bijis kaut kur citur. Viņa jau kādu laiku esot ievērojusi, ka Nikolā ir savāds. Ja jau tā, tad kāpēc viņa uzreiz neko nav teikusi? Sofija ir tāda maucīgā sieviete, viņai mīlestības nav. Tomēr viņai ir panākumi pie vīriešiem un tas, šķiet, ir galvenais viņas dzīves aicinājums. Viņa ir „vīriešu ēdāja”. Tādu sieviešu netrūkst arī pie mums Latvijā. Pat Nikolā klausoties Sofijā domās centās viņu izģērbt. („Pasaule mūs moka ar juteklības solījumiem.”)

Nikolā uzraksta scenāriju. Ne tādu, ko būtu gribējis, taču scenārijs paliek scenārijs. To gan tūlītēji neviens negrasās uzņemt, bet viss iet uz labo pusi. Dienā, kad Polija uz divām dienām ir aizbrauksi darba darīšanās uz Madridi, Nikolā dodas uz kādas draudzenes dzimšanas dienas ballīti. Tur viņš satiek Viktoriju. Sanāk neliela saruna, SMS apmaiņa („Flirts šodien ir kļuvis tehnoloģisks.”), kura pēcāk dod iemeslus Polijai sākt trakot, sarunājoties ar Sofiju. Sākumā gan viņa metas virsū pašam Nikolā un netic nevienam viņa vārdam, lai gan viņš runā patiesību. Arī Sofija liek viņai nomierināties un lūgt piedošanu par to, ka uzdrošinājusies ko tādu lasīt. Viņa saka arī: „Polīna, tu neesi nodota. Tu būtu nodota, ja viņš tevi pamestu tās meitenes dēļ vai arī ja viņam pret to meiteni būtu kādas jūtas.” Sarunai turpinoties viņa saka arī to, ka „…mēs [sievietes] nevaram pieprasīt no vīriešiem, lai viņi vienmēr teiktu patiesību. Tā būtu utopija. Bet varam pieprasīt, lai viņi būtu diskrēti.”

„Kopš mums ir mobilie telefoni, mēs runājam citādi, mēs mīlam citādi, mēs satiekamies, mēs šķiramies citādi.”

Sarunā tiek apspriesta arī Žana Pola Sartra „vajadzīgā mīlestība” un „nejaušā mīlestība.” Par pašu autoru un viņa Simonu de Bovuāru arī ir grāmatas nākamās trīs nodaļas (18. – 20.). Divdesmitās nodaļas izskaņā ir dialogs starp Poliju un Nikolā. Kaut kad vēlāk Polīna ir sadūšojusies nopirkt grūtniecības testu un rezultāts izrādās pozitīvs. Un pēc tam sākās trešā daļa, kuras nosaukums ir „Tirānija”. Jā, un, protams, Polīna dzemdē bērnu, vēlāk dabū sev citu veci, jo arī viņas mīļotais Nikolā ar kādu satiekas. Viņas vārds ir Ana.  Bet ne ar to viss beidzās, jo Nikolā domā par atgriešanos pie Polīnas, lūgt piedošanu un vēl vienu iespēju…

Pēdējā nodaļā autors stāsta: „Jau vairākas dienas es nenoguris staigāju pa Parīzi. Ziema jau pilnīgi noteikti ir aiz muguras. Es ievēroju milzīgu daudzumu vīriešu, kas stumj savā priekšā bērnu ratiņus. Viņi iet, balstoties uz tiem kā uz kruķiem. Un es nodomāju: „Skat, varbūt tas ir Nikolā…” Parkā redzamas sievietes ar maziem bērniem. Viņas sēž uz soliņa, viņu sejas ir domīgas un nogurušas. Un es nodomāju: „Polīna…” Visi raksturo šo gadsimtu, un visi ir vieni. […] Nekad viņi nav mēģinājusi ieraudzīt otra patieso seju un paspert soli viens otram pretī. Neviena vārda, neviena žesta – nekā, ko varētu nosaukt par rūpēm.”

IMG_2882

IMG_2891

Advertisements

5 thoughts on “Bauda

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s