dzeja · dzīve · No rokas rokā!

Kad tām jaukajām sāp

Darba grafika dēļ man nebija vaļas atgulties tā mierīgāk krēslā, uzjaukt sev kādu kokteili un paklausīties pirms nedēļas saņemtās dzejas grāmatas audio versiju, kuru man kopā ar pašu grāmatu bija atnesusi tās autore Ieva Treice-Puriņa, kura pirms tam – vēl vienu nedēļu iepriekš – mani pārsteidza ar vēstuli. Tajā Ieva rakstīja, ka par mani uzzinājusi no Jānis Roze marta Ziņneša, kurā bija neliela intervija ar mani (ja nu kāds ir palaidis garām šādu informāciju). Viņa apjautājās, vai es nevēlētos saņemt viņas grāmatu, jo viņai interesējot mans viedoklis. Un es, protams, piekritu, jo šo dzejas grāmatu biju jau ievērojis tai pat dienā, kad tā tikko kā parādījās uz grāmatnīcas jaunumu galda. Lielā formāta grāmata slēpās zem plastmasa iesaiņojuma un tikai pēc aizmugurē rakstītā varēja nojaust, kas tajā iekšā.

Žēl, protams, ka es pats netiku saticis Ievu, bet viņa uz mana vārda bija atstājusi grāmatu Jānis Roze grāmatnīcā. Divas dienas vēlāk es to savācu un solījos jau tanī pat svētdienā uzrakstīt savu viedokli, protams, pirms tam gan izlasot, gan noklausoties disku. Ieva gan ieteica nelasīt, bet uzreiz klausīties grāmatas audio versiju, piebilstot, ka gadījumā, ja neesmu alkohola nīdējs, kas es, protams, neesmu, to vislabāk darīt ar viskija vai vīna glāzi. Un tā nu es uzjaucu sev dzeramo un apsēdos, lai darītu to, ko biju cerējis darīt jau iepriekš…

To, ka es izlasīšu arī grāmatu, nepaklausot autores gribai, es zināju vēl pirms Ieva man bija ieteikusi klausīties tikai tās audio versiju. Nodomāju, ka nevar jau tādu skaistu grāmatu atstāt plauktā un klausīties tikai tai pievienoto disku. Tas neiet krastā. Un tā nu es ņēmu un vēru vaļā man dāvināto grāmatu, kas ir iesieta cietajos vākos, bet ar mīkstu polsterējumu. (Vai kā sauc tāda tipa grāmatas? Es nezinu!) Tajā pie gandrīz katra dzejoļa ir viņas pašas ilustrācijas. Dažas no šīm ilustrācijām ir pat ļoti skaistas gleznas. Uz aizmugurējā vāka Ieva saka, ka vēlas, lai grāmata „idejiski kalpo par sava veida manifestu mūsdienu sabiedrības izpratnei par jēdzienu „mīlestība”.” Arī tur ir teikts, ka grāmatas iepazīšana esot jāsāk ar audio pielikumu, jo ar to Ieva ir gatava uzņemties gida lomu, ja vien lasītājs viņai to ļaus darīt. „Ik nots, ik melodija tika meklēta, izjusta un pielāgota ikkatram manam dzejolim, poēmai, odai!”, viņa piebilst.

Jau todien, kad Ieva man atrakstīja pirmo reizi, es vēstulē saņēmu nelielu pielikumu ar linku uz ierakstu, kas klausāms viņas audio grāmatā. Tas skanēja ļoti pārliecinoši un visai interesanti. Tūlīt to aizsūtīju arī savai draudzenei, kura arīdzan izteicās, ka tas esot interesants. Un tagad, kad grāmatai pievienoto disku esmu iegrūdis savā klēpjdatorā, es atguļos krēslā, kurš pēc savas uzbūves nav tik maigs kā Ievas grāmatas vāks, pirms tam uzjaucot sev kokteili. Aiz loga ir pavasara nakts un es klausos noskaņās, ko Ieva piedāvā. Tās jau no pirmās takts atbilst tam noskaņojumam, kuru pats šobrīd izjūtu, tāpēc ir viegli ar to aizplūst ārpus telpas un laika…

Skaņdarbi nav tādā secībā, kā tos var izlasīt grāmatā. Piemēram, pirmais dzejolis no grāmatas ir tikai divdesmitais audio versijā no kopumā divdesmit septiņiem ierakstiem, kur piemeklētā mūzika ik pa laikam atkārtojas, bet tas nav mīnuss, bet tikai atgriešanās pie jau tikko izjustā, jo mēs jau arī savus mīļākos gabalus klausāmies vēl un vēl. Dažkārt pat vairāk par „vēl un vēl”. Vismaz es tā daru. Citkārt viens klaviermūzikas gabals man skan vairākas stundas no vietas. Un neapnīk! Viens dzejolis tomēr ir atstāts neierakstīts un man nav ne jausmas kāpēc tā!

Pirmajā skaņdarbā ir klavieres. Tās mani vienmēr aizrauj tik ļoti, ka zvaigznājs kļūst par segu, zem kuras paslēpjos un esmu viens ar sevi. Šajā Ievas lasītajā dzejolī ir arī rindas, kuras izjust ir vieglāk par vieglu: „Ak Dievs – man mēsls ir katra diena, / Kur Tavu acu nav!” Otrais dzejolis audio versijā ir garāks par grāmatā esošo. Smeldzīgās klavieres tajā papildina vijoles skumjās stīgas. Arī pats dzejolis ir skumjš. Starp grāmatā neesošo ir rindas, par atcerēšanos… „…es katru glāstu atminos / Tik tādēļ mosties nesteidzos!” Ak, tā vien gribas atgriezties gultā, kur spilvenā palikusi Viņas smarža…

Ievai labi padodas runāt šos dzejoļus mūzikas pavadījumā. Tā vairs nav pat tikai dzejas lasīšana, bet sava veida dziesma. Īsi jau viņa nedzied, jo dzejolis tiek lasīts. Taču kā tas tiek lasīts, liek sajust viņas emocijas. Varbūt daži dzejoļi šķiet primitīvi, ja tos lasa no grāmatas. Arī es reiz ar tādiem esmu pierakstījis pilnas klades. Bet caur Ievas izlasīto tas kļūst bagātīgāks un vārdiem tiek piešķirta lielāka loma. Pat uz melodiju, kur kāds dzied, Ieva lasa savu dzeju, un fons nemaz netraucē… Kad viņa pasmejas, lasot kādu rindu, arī pašam līdzi jāsmejas. Divdesmit ceturtajā lapaspusē ir dzejolis, kas diskā skan kā ceturtais. Tā ir saruna pēc trim gadiem, kad kāds piezvanījis pie durvīm. Tiek uzdoti jautājumi, uz kuriem Ieva veiksmīgi noraida jebkuru iespēju, ka viņa būtu domājusi vai jutusi kaut ko pa šiem trim gadiem. Bet beigās viņa tomēr atklāj, ka ir melojusi. (Līdzās ir ilustrācija ar lūpām, kuras aizšūtas(?) ar melnu diegu!) Līdzīgi kā slavenas vācu grupas solists savā solo albumā dziedāja par to, ka nemaz neilgojas pēc viņas un viņam tā ir pie vienas vietas.

Piektā poēma ir dramatiska. Varbūt tikai tāpēc, ka mūzika bija tieši tāda. Tā atkārtojas arī 24. un 26. ierakstā. Divdesmit ceturtais (20. lpp) dzejolis šīs mūzikas pavadījumā skanēja daudz iepriecinošāk, kamēr divdesmit sestais (14. lpp) ir par Dieva lūgšanu… „Visbeidzot apsoli man vienu, / Ka reiz mēs atkal tiksimies. / Un tad nekad vairs nebūs sāpju.” Starp citu, grāmatā Dievs ir pieminēts vēl pirms ievada, kurā Ieva saka paldies savai mīļajai pagātnei, un – uz neredzēšanos! Pirms tam ceturto lapaspusi rotā liels uzraksts „Dievs nekad mūs nepamet!”

Ja grāmatā rindas ir sakārtotas viena aiz otras, tad audio ierakstā, kurš ir ierakstīts ļoti kvalitatīvi, Ieva lasa ar atkāpēm, ar pauzēm un izteiksmi tādu, ka dažbrīd visjūtīgākajos brīžos varētu arī asaras birdināt. Man gan nenesas uz asarām. Ne šobrīd. Varbūt nākamreiz atkārtoti uzlikšu paklausīties šo ierakstu, kad jutīšu, ka tajā var atrast asaru pavedienus. „Tas laikam tamdēļ, ka pat šobrīd / Es mīlu, tikai zinot, ka Tu elpo…” Tā tiek nobeigts sestais celiņš, dzejolis no 55. lapaspuses. Tūlīt pēc tam ir Vivaldi vijoles. Tas ir viens no vislabākajiem gabaliem, kāds vispār manas ausis ir sasniedzis. Ieva uz to lasa savu dzejoli „Jūs visi protat!” Tajā ir rindas: „Jūs visi mani raustāt, / Vai paši zināt – kur?” Starp cilvēkiem tā ir liela problēma. Ir daži tādi, kuri citā nesaredz laimi, pat ja pats „cietējs” jūtas labi tur, kur viņš ir.

Vienīgais pavadījums, kurš mani nedaudz tracināja, ir pavadījums dzejolim „Krastmalas puteņu nakts”, kas diskā skan kā 11. gabals (arī 16.). Dzejolis datēts ar 2012. gada 19. decembri. Atceroties sevi tolaik, es zinu, ka no Rīgas aizbēgu uz laukiem, lai drīz pēc tam pamestu valsti. Tam bija savi iemesli un šie iemesli dažbrīd skan arī Ievas dzejā. Ja gribas iekasīties pie kaut kā, tad tas ir par to, ka tekstā bieži manāma lieku vārdu klātbūtne. Dažbrīd tos prasās izsvītrot un aizstāt ar tukšumu, jo tā šķirstu pareizāk.

Man patīk ilustrācija, kas atrodas līdzās dzejolim „Kad beigas ir laimīgas”. Audio grāmatā tas ir skaņdarbs nr. 12. Vēl no Ievas ilustrācijām man patīk arī tā, kas atrodas līdzās dzejolim „Cik ilgi?” un ilustrācija līdzās „Mans dārgais draugs!”, kas atrodas grāmatas beigās. Arī vāka ilustrācija, kuru var aplūkot arī pašā grāmatā, ir ļoti glīta. Zilais tonis ar pelēko tik veiksmīgi savienots.

„Un tad es beidzot manīju, / Ka līdzās stāv mans sapņu tēls. / Un, pašai man par brīnumu, / Šis tēls vien auga augumā.” – šis man atgādina vasaras nogali… un rudeni, kurš sākās skaisti. Grūti iedomāties, kā Ieva to visu ir lasījusi un ar kuro piegājienu viņas dzejoļi ir tapuši par tiem, kuri klausāmi ierakstā. Dažbrīd tajos iesmeldzās tāda sāpe, ka jādomā, kā ir to visu vēlreiz pārdzīvot.

Septiņpadsmitais ieraksts ir visgarākais. Arī dzejolis, kurš tiek lasīts un atrodas 30. – 31. lapaspusē, ir visgarākais no Ievas sarakstītajiem. Tas saucas „Toreiz…”. Iedziļinoties visā šajā pat nepamanīju, ka uzjauktais dzēriens glāzē jau sen aizplūdis pa maniem orgāniem un glāze jau sen sausa, ne pilītes tajās vairs. „Tad pagāja kāds laiks, / Es katru nakti brēcu…” Par klausāmo dzeju ir daudz grūtāk izteikties. Labi, ka līdzās ir pati grāmata, kurai pasekoju līdzi, jo citādi var palaist garām kādu teikumu, lai cik ļoti esi iedziļinājies tajā, ko dzirdi… („…darbs ir tikai plāksteris, / Kas acis pievērt reizēm ļauj.”) Un tad palika bēdīgi, kad ieskanējās 23. ieraksts. Dzejolis liek domāt par attālumu, kas šķir. Arī 25. ir skumjas… „Ai, sāpe mana dižā, / Tu varena kā pati Rīga…” Ar to tad arī apstāšos šajā tā saucamajā recenzijā.

P1480271

Advertisements

One thought on “Kad tām jaukajām sāp

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s