dzeja · dzīve

Zilonis, kas sabradāja dzeju

Redzot šī gada literatūras balvai nominētos debitantus un starp tiem neieraugot pašu galveno debitantu un skaidru šīs balvas uzvarētāju, sagribēju apskatīt, kas tad ir tie citi, kurus pirms tam pat nezināju, lai gan grāmatas ir mana ikdiena. Tos citus, kurus ne tikai nezināju, bet līdz ar to arī nevarēju iedomāties pretendējam uz šo cienījamo titulu. Protams, izņēmums ir Sabīnes lieliskais mīlasstāsts, kuru gribas pārlasīt vēlreiz un Madaras „Narkozes”, kuras starp Rokpeļņa un Treiberga dzejas grāmatām bija spējīga pretendēt pat uz balvu dzejas kategorijā. Lai nu kā, kā pirmo es paņēmu „Ziloni Okeānu”, kuru sarakstījusi Elīna Bākule-Veira (jau trešā dzejniece, kuru lasu un kurai ir divi uzvārdi). Pirms izsakos par Ievas Treices-Puriņas grāmatu, ņemšos parunāt par šo…

Otru nezināmo grāmatu es nemaz neņemšu lasīt un pieņemšu, ka tā bija gana laba, lai būtu tur, kur ir. Inga teica, ka tā tāda ir. Viņai patika. Uzticēšos viņas viedoklim, lai nav jālasa vēl viena dzejas grāmata. Man pietika ar šo, kuru vakardien atvēru un biju nepatīkami pārsteigts, ka kaut kas tāds ir izgrūdis aiz borta Notāru, kura grāmata bija vasaras karstākā debija, kamēr citas šajā nominācijā ieliktās neko tādu nepiedzīvoja. Vislabākajā gadījumā tās ir nokļuvušas vien pāris desmitu cilvēku rokās un balvai nominētas tikai tāpēc, ka tie, kas lemj par to, kas tiks nominēts un kas ne, ir pārāk iegrimuši vienveidībā un tāda veida dzejā saskata kaut ko, kas tajā nav. Prozu lasīt jau ne katrs grib, nezinot, vai tā patiks vai nē, taču dzejas mazo formātu drīkst izlasīt, jo kas gan tur ir – nieks vien ir izlasīt šīs 60 lapaspuses, kur dažas lapas aizpildītas vien ar kādu teikumu vai frāzi. Izlasi un miers. Ja nepatika, tu esi padirsis augstākais stundu no savas dzīves; ja patika – tas ir guvums tev. Proza nav tāda. Proza ir kaut kas cēlāks. Tur jāiedziļinās un pie tās ir jāpavada daudz vairāk laika. Cik „Belašu” ir nonākuši labās rokās, cik daudz šīs ironijas ir aizceļojis pat uz ārvalstīm! Lai nu kā, tagad ne par to, bet par dzeju, kura izstumj no kategorijas to, kam plauktā jau atbrīvota vieta šai trofejai. Un es pats viņam teicu, ka uz šo balvu viņam nav pretendentu. NAV!

Lai nav jāraksta atsevišķs raksts, gribēju šeit iestarpināt to, ka kaut kad pasen tiku izlasījis Krišjāņa Zeļģa 2010. gadā Apgāda Mansards izdoto debijas dzejas krājumu Visas tās lietas, kuru tikai todien beidzot biju iegādājies. Jau pavisam drīz būtu jābūt pieejamam viņa jaunajam dzejas krājumam, kura nosaukums ir Zvēri. Bet tikmēr ekskluzīvā 25 eksemplāru metienā tika izdota tāda kā brošūra ar astoņiem dzejoļiem. Tā ir nopērkama grāmatnīcā Bolderāja. Domājams, ka šobrīd to iegādāties jau vairs nav iespējams, tāpēc jāgaida vien būs uz Zvēriem. Šai brošūrai ir ļoti simpātisks nosaukums. Tās nosaukums ir Mīļākie. Ar Krišjāni mēs mācījāmies vienā skolā un dzīvojām vienā stāvā Purvciema kopmītnēs. Es dzīvoju tanī pašā koridorā un vēlāk arī tanī pašā istabiņā, kad viņš pats tur vairs nedzīvoja. Par viņa krājumu man ir grūti izteikties, jo, pirmkārt, uz doto brīdi man šis krājums nav pa rokai, bet otrkārt, tā bija dzeja, kura pa lielam bija tieši tāda, kuras dēļ es savulaik biju pārstājis lasīt jaunos autorus. Nē, pavisam slikta nebija. Starp dažiem tāda veida dzejoļiem, kuros nejutu omulību lasīšanas procesā, es smējos un man patika. Bet, kā jau tiku teicis, es par to neesmu gatavs izteikties…

Tā nu esam nonākuši pie Ziloņiem, kuri sabradā dzeju. Iesākumā Eipurs – cienījams vīrs un dzejnieks – saka, ka Elīnas dzejā saredz „loģisku bēdu par to, ka pamodies cilvēks nevar turpināt dzīvot kā sapnī”, pirms tam sakot, ka „viņas dzejas teksti nereti tuvi gan franču sirreālistu mehāniskam psihes pierakstam, gan maigākam sirreālismam Ilmara Lābana manierē.” Lai nu kā, iesāku šo grāmatu ar saviebtu sejas izteiksmi. Lai piedod Elīna, lai piedod šīs dzejas piekritēji… nu nav tas debijas nominācijas vērts. Ja tie cilvēki, kas par to ir atbildīgi, šo grāmatu ielika tur tikai tāpēc, lai, piemēram, Narkozēm būtu lielākas cerības uz balvu, es nesaprotu viņu stulbumu un vieglprātību. Bet lai jau…

Man ir diezgan pagrūti starp dzejoļiem, kurus izlasīju, saskatīt kādu, kuram piesiet savas acis un ietīt aprakstā savas pārdomas. Varbūt tāpēc, ka esmu nepieredzējis un no dzejas tāls personāžs. Varbūt. Šķiet, tie ir tikai teikuma virknējumi, kuri dažkārt pie kafijas krūzes ir ienākuši prātā un tikai tāpēc, ka esi „dzejnieks”, tu tos ņem un pieraksti atbilstošā formātā, lai starp „es dzeru sarkanvīnu” nākamais teikums par to, ka „pārdevējai ir rozā kleita” var tikt salikts ar vēl kādu frāzi, piemēram, „kaķis nobijies no govs”, un galu galā tas viss tad beigās tiktu dēvēts par sirreālismu vai ko tikpat interesantu. Es gan nesaku, ka tas ir sūdīgi, bet šāda tipa dzeja man reiz laupīja gribēšanu lasīt kaut ko vairāk par Čaku, Veidenbaumu, Elsbergu un Vācieti. Tieši tā, šāda tipa dzeju es biju šķirstījis laikrakstos vai žurnālos un man nekad nepatika viss tas jauno dzejnieku tupums vai iedomība. Kā, piemēram, šis: „Cik? / Balts pus divi suns / Mēs mājās ejam / Uz galda apgāzies šķīvis / Tu nāc / Karotē melns kalns kāpj lejā.” Un tas nav vienīgais tāds „dzejolis”.

Pirmais, kas mani kaut cik uzrunāja, bija dzejolis ar nosaukumu „26593084”. Tas, protams, ir telefona nr., ja nu kāds tik tālu neaizdomājas. „Šajā dzejolī es gribu sacerēt telefona numuru Lai vēlāk varētu / piezvanīt / Nu tad kad sagribas”, skan iesākumā. 21. lapaspusē ir rindas „Rokā tavs pimpis / Debesis deg – / Es esmu skatuviska.” Bet jau nākamajā lapaspusē atkal ir viens tīkams dzejolis. Par dzeršanu toreiz un nesaprašanu, kur „pēc tam palikām”. Starp lielu lērumu bezjēdzīgām rindām, šad un tad parādās arī tādi dzejoļi kā 26. lpp. Tas skan ļoti pretimnākoši un liek pat nedaudz saskumt, ka grāmata viscaur nav tik labi uzrakstīta. „Shematiskā saskarsme” vispār ir papīra veltīga izšķērdēšana. Ja vien būtu tikai viena daļa, bet tā aizvelkas vienpadsmit lapaspušu garumā, divdesmit divos, ne divdesmit trīs pantos. Labi, ka starp „Jā” un „Nē” ir arī citi vārdi, citādi es piešķiltu uguni šai epopejai.

Dzejoļi rakstīti vairākus gadus. Tā tiek teikts ievadā un arīdzan interneta vietnēs, kur tiek pārdota šī grāmata. „Rudens jau mazliet dzeltens / Vilciens uz Jūrmalu tukšāks / [..] Tādā sagrabējušā žigulī / Ceļu putekļus gaisā uzmet / Mīlestība pie Latvijas-Krievijas robežas”. Lai nu kā, šī dzeja tā pa lielam nav man paredzēta. Pat Ogriņš, šķiet, man piemērotāks, lai gan arī viņu es lasīt nespēju, bez dažiem izņēmumiem, kur pantos sastapu pats sevi. Arī šeit es kaut kur esmu. Kaut kur, bet ļoti tālu. Un tikai šur tur, ne tā kā pie citiem, ko lasījis esmu. Šis paliks plauktā. Ne manā, bet grāmatnīcas. Ja kāds prasīs, es neieteikšu. Un lai Dievs nogrābstās, bet tā ir. Atvaino!

P1480098

Advertisements

4 thoughts on “Zilonis, kas sabradāja dzeju

  1. Lasu es diezgan daudz ko, bet dzejas lasīšanai es vēl nekad neesmu sasparojies. Ir lielas aizdomas, ka es nesapratīšu tur izlasīto un līdz “„viņas dzejas teksti nereti tuvi gan franču sirreālistu mehāniskam psihes pierakstam, gan maigākam sirreālismam Ilmara Lābana manierē.” šādam līmenim noteikti nekad netikšu.

    Taču ticēšu, ja kādreiz sasparošos uz dzejas lasīšanu, ar šo grāmatu noteikti nesākšu.

    Publicējis 1 person

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s