dzīve · internets

Februāris grāmatās

Skat, sasodīts, jau marts! Un jau aizsteidzis man pa priekšu… Lai arī šogad februāris bija par vienu lieku darbadienu garāks, līdz ar to padarot arī ziemas periodu par 24 stundām laikietilpīgāku, jau pēc 15 dienām iestājas pavasaris. Gribi to vai ne, tā nu tas ir rakstīts kalendāros. Es gan gribētu cerēt, ka tas nebūs tikai kalendārais pavasaris, kā tas ir bijis visus pēdējos gadus, bet būs reāli silts jau īsi pirms tam. Bet ne par to es te nācu stāstīt, jo grāmatas ir mana kaislība, grāmatas ir mani labākie draugi. Un februāra mēnesī tās tika iegādātas gandrīz uz pusi vairāk nekā iepriekš, jo šajā mēnesī bija arī grāmatu izstāde un no tās iznācu ar 29 jaunām (manam plauktam) grāmatām. No tām lielākā daļa bija tieši maiņas punktā ņemtas, bet bija arī gana daudz tādu, ko iegādājos trīs izdevēju stendos.

Savu iepriekšējo mēnesi, ar to domājot janvāri, nobeidzu ar Elīnas Gabrānes „Kompotu”, to, kuru neiekļāvu iepriekšējā rakstā, jo jau priekšlaicīgi biju to uzrakstījis. Lai nu kā, par šo „Kompotu” es atsevišķi tiku rakstījis, tāpēc nav vajadzības gudri izpausties arī šajā īsajā pārskatā. Varu tikai piebilst, ka grāmata bija īsa, taču tajā slēpās daudz labuma. Tikmēr Anna jau februāra vidū uzrakstīja rakstu par to, ka viņa februārī grāmatas nelasa. Kā nu ne, lasīja gan, tikai uzrakstīt par tām bija aizmirsusi. Bet nu jau ir marts, marts noteikti būs grāmatu piesātinātāks mēnesis.

Kamēr es te krāmējos ar savām grāmatām, Jāņa Rozes grāmatnīcās ir nonāca ikmēneša Ziņnesis (#145), marta numurs, kurā atrodama intervija ar mani. Tie ir desmit jautājumi tieši par grāmatām. Varu ielikt bildi arī šeit, bet vislabāk jau ir aiziet pašam pēc šī Ziņneša, ja grāmatas ir tuva lieta, vai – ja es esmu tuva lieta, ha! Tā, piemēram, Kristīne, kura ieejot tikai pēc grāmatas, dabūja šo Ziņnesi un padarīja savu dienu smaidīgāku…

 CcobLpzWEAQ7

Nākamā bija ilgi gribēta grāmata, kuru 2010. gadā izdevis Apgāds Mansards. Tā ir maza dzejas grāmata, kuru sarakstījis Krišjānis Zeļģis. Ar viņu reiz dzīvojām vienās kojās. Jau sen es zināju, ka viņš raksta dzeju, taču šo krājumu biju pamanījies palaist garām. Tikai pētot apgāda katalogu, kaut kad tiku manījis, ka viņam ir iznākusi šāda grāmata. Februāra sākumā to iegādājos. Uzreiz metos tajā iekšā un lasīju. Kaut kur nepabeigts stāv arī apraksts par to, bet gan jau drīzumā to varēs ieraudzīt manā grāmatu blogā.

Pēc tam veikalā ne reizi vien izlasīju mazo „Tu un es, mēs abi”. Tā ir daudz jaukāka par iepriekš izdoto „Es liels, tu mazs”. Tiku skatījies internetā, ka šai autorei pirms šīm abām grāmatām šajā sērijā bija arī grāmatiņa „Tev”, kurā ir par to, cik ļoti var pietrūkt otrā persona, par domām, kuras tiek domātas katrā dzīves situācijā. Vai kaut kā tā! Šī grāmata gan nav izdota latviski, tāpēc nevajag skriet un meklēt, ha!

Jau iepriekš iegādāta, bet ilgi „nomarinēta” bija Ikstenas „Besa”, kuru staipīju līdzi, bet tā arī netiku izlasīt līdz galam. Ar „Senomagusas spokiem” bija tieši tas pats. Šī grāmata vispār bija tik netipiska manai gaumei, ka bieži gribētu no tās atbrīvoties un nelasīt līdz galam. Nepatika. Lai gan pasvītrots tajā ir samērā daudz. Arī „Besa” īsi negāja pie sirds, ja neskaita tur esošās vēstules Annai. Vai pašas Besas stāstu, kurš iesākās tik labi… Par abām šīm mazizmēra grāmatām man ir iesākts rakstīt, bet arī tas ir palicis nepabeigts, kā daudz kas, ko var atrast uz mana klēpjdatora monitora. Līdzīgi kā vasaras beigās, uz tā ir sakrājušies vairāki nepabeigti raksti, kuriem gan ar lasīšanu un grāmatām ir samērā mazs sakars. Tā vien liekas, ka varētu atkal sastādīt kādu sējumu, šoreiz par auksto gada periodu. Par silto jau ir pabeigta grāmata un jau pavisam drīz tā būs iespiesta un izlasāma katram gribētājam.

Nākamās divas bija darba vietā izlasītas grāmatas. Viena no tām bija Jumavas izdotā „Laimīgas mīlestības formula”, kuru palasīt paņēmu tikai zināmas intereses pēc. Gribēju apskatīties, ko tāds Pjērs par to visu raksta. Liela daļa tur atrodamo padomu es arī bez grāmatas izlasīšanas zināju pielietot, bet bija arī lietas, kuras man likās gluži absurdas. Piemēram, tās, kurās viņš stāstīja, ka sava pagātne ir jāizdzēš pilnībā. Viss, kas saistīts ar bijušo ir jāiznīcina. Var jau būt, ka tas ir tas pareizi, taču es vairāk sliecos domāt par Platinī teikto, ka tiem, kas aizmirst pagātni, nav nākotnes.

Otrā bija Kaspara Pūces teātra grāmata. Tā sākās tik smieklīgi, ka izlasījis pirmos trīs vai četrus stāstus, nodomāju, ka tā varētu būt vissmieklīgākā grāmata, kādu esmu lasījis. Pat smieklīgāka par TR Notāra „belašiem”. Bet pēcāk stāsti kļuva vienkāršāki, mazāk smieklīgi. Bet ar to es nebūt nedomāju, ka Kaspars Pūce būtu piemirsis sākotnējo konceptu, jo grāmata tiešām ir jauka un baudāma. Drīz pēc tam es izlasīju arī „Lupatiņu rītu”, kurš pie mums ir pieejams kopā ar disku un DVD. Arī šī grāmata lika man smaidīt, tāpēc domāju, ka bērniem tā noteikti patiktu.

Un tad BEIDZOT es piebeidzu Džeka Londona alkohola memuārus, kuri slēpjas zem nosaukuma „Džons Miežagrauds”. Ja iepriekšējā pavasarī es šo grāmatu biju iesācis lasīt ar pilnu aizrautību, tad drīz vien tā palika uz mana plaukta, kamēr citu pēc citas es rokās ņēmu grāmatas, kuras tobrīd likās tuvākas manam domu lidojumam. Un tikai tāpēc, ka Džeks Londons bija pasācis nedzert un sūri strādāt. Vairs nebija nekas no tā, ko viņš sākumā tik cītīgi aprakstīja. Bet beigu beigās viņš atkal sāka rakstīt gan par dzeršanu, gan savas rakstnieku karjeras sākumu. Tas aizrāva un īsā laikā es piebeidzu grāmatu, kuru tik ilgi biju turējis sev līdzās. Tikai pateicoties šīm lieliskajām beigām biju spējīgs uzrakstīt gana plašu grāmatas izklāstu (lasīt: recenziju). Ceru tādu sagaidīt arī no Anitas, kurai šo grāmatu sagādāju jau septembra izskaņā.

Vēl ir arī Ingas Pizānes februāra sākumā iznākusī dzejas grāmata „Tu neesi sniegs”. Biju pirmais pie šīs grāmatas izpakošanas, kad tā nonāca līdz grāmatnīcai X. Tobrīd vēl visos veikalos tā nebija dabūjama, bet es to izpakoju, lai cik dziļi paletē tā neslēptos. Un uzreiz pēc tam es nesu to mājās. Visu uzreiz gan man izlasīt nesanāca, bet pašķirstīt es pašķirstīju gan, un lasīju. Tā pa īstam es tajā ieniru tieši prezentācijas dienā, 17. februārī, kad no jauna vēru vaļā šo mazo burvību un ar zīmuli atzīmēju visu, kas man tajā šķiet atzīmējams. Un ticiet man, tur viss ir vienos svītrojumos. Kā kara shēmas, kā aptrakuša komponista nošu lapas. Arī Ingai to parādīju, kad viņa manā eksemplārā sniedza autogrāfu. Par šo grāmatu es izteikšos jau tuvākajās dienās, lai gan izteikties būtu varējis jau dienā, kad tā iznāca, dienā, kad neviens cits to vēl nebija darījis…

Vēl es februāra mēnesī izlasīju Jāņa Rokpeļņa dzejas izlasi, kas bija vienīgā grāmatnīcā atrodamā bez jau izlasītās „Post factum”. To es paņēmu pusdienas pārtraukumā un ātri izskrēju tai cauri. Bez latviešu valodā esošajiem dzejoļiem, tur bija arī tulkoti dzejoļi angļu mēlē. Tie paši latviskie, protams. Izlase ar neko īpašu prātā nepalika, kaut gan viens otrs dzejolis man ļoti iepatikās. Satiekot Rokpelni un parunājot ar viņu, radās interese palasīt ko vairāk par to, ko jau tiku lasījis. Zinu, ka manās lauku mājās ir vēl kaut kas no šī autora, tāpēc nekur viņš nepaliks.

Kādā citā pēcpusdienā es ņēmos izlasīt mazu, it kā bērniem paredzētu grāmatu „Ķūķis stāsta”. Tās bija Burtnieku ezera teikas. Vienā no stāstiem bija acīmredzama kļūda, kad Anna bēga no mājām un to darīja kopā ar Ansi, kurš uz vienu brīdi tika nosaukts par Māri. Cits stāsts bija par Elzu. To arī Elzai iedevu izlasīt. Skumjš stāsts, jo tam nebija labas beigas. Vispār – šī grāmata bija samērā smaga, ja tiešam ir domāta bērniem. Ne visas teikas bija viegli uztveramas un pasniegtas tā, lai tās būtu piemērotas jaunākai paaudzei. Ticis līdz vidum, pat domāju pārstāt to lasīt, taču nolēmu izlasīt līdz galam. Un ar to arī beidzās mans februāris. Cītīgi tiku lasījis „Henriju un Džūnu”, bet to piebeidzu dienu pēc februāra, tāpēc par to rakstīšu pēc tam. Arī „Svina garšu” es neizlasīju, lai gan bija jāiet uz teātri. Daudz jau vairs nebija palicis, bet pēc teātra tā tika atstāta malā, bet arī malā stāvot tā uz mani atstāj milzīgu iespaidu. Baidos pabeigt. Baidos to skaistumu tā vienkārši nolikt malā…

DSC00042

Advertisements

One thought on “Februāris grāmatās

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s