dzīve · internets · proza

Grāmatu izstāde

Jāatzīst, ka jau veselu mūžību nebiju bijis grāmatu izstādē, lai cik liels grāmatu fans arī nebūtu. Togad, kad es turp devos pirmo reizi, gāju ar vienu vienīgu mērķi – satikt savu labāko rakstnieku dzīvajā. Togad pirms izstādes Zvaigzne ABC bija uzrīkojusi konkursu, kurā galvenā balva bija Beigbedera jaunākā („Palīgā piedod”) grāmata ar visu autogrāfu un iespēja šo grāmatu dabūt no paša autora tieši izstādē. Es piedalījos, lai gan grāmatu jau sen biju iegādājies pats. Jāatzīst, ka tā ir visneglītākā dizaina grāmata un, šķiet, pat krietni pabojāja Beigbedera kultu Latvijā, kuru pats biju palīdzējis uzturēt līmenī. Lai nu kā, toreiz man centās iestāstīt, ka vienā jautājumā atbilde ir cita, ne tā, ko teicu es, lai gan zināju, ka pareizs ir manis izteiktais variants jautājumā par Beigbedera viesošanos Latvijā. Nekas traks, jo beigu beigās mēs ar laipno meiteni no Zvaigznes ABC sarunājām (to ierosināja viņa pati!), ka kā mierinājuma balvu es varu saņemt divus ielūgumus uz izstādi, ha! Madara man toreiz līdzi neatnāca un vēlāk nožēloja, ka neredzēja arī sev tik tuvo rakstnieku, kuru es satiku gan dzīvajā, gan paspiest viņam roku, gan dabūju unikālu autogrāfu un vēl nofotografējos ar viņu.

Bet ne par to ir runa, jo kopš tās reizes, kas bija 2010. gadā, es uz šo izstādi nebiju gājis. Nākamo man gadījās vienkārši palaist garām, pēc tam ar grafiku nebija viss kā nākas, bet 2013. gadā aizbraucu uz Vāciju. Gadu vēlāk es arīdzan nokavēju dienu, kad notika šī izstāde, bet pērn es tieši tajā laikā uzsāku darbu grāmatnīcā un līdz ar to izstādi palaidu garām. Taču šogad es negribēju palaist garām iespēju apmeklēt izstādi, lai gan mans grāmatplaukts un visa mana kolekcija ir gana liela, lai mazāk rūpētos par jaunām grāmatām, bet vairāk par to, kur un kā to visu iekārtot.

Tā bija piektdiena, kurā biju sadomājis apmeklēt izstādi, jo todien mana draudzene apmeklēja skolas izstādi, kas ļauj apmeklēt arī līdzās esošo grāmatu izstādi. Viņu gan es nesatiku, jo pārlieku ilgu laiku pavadīju ceļā uz to galu, taču iepriekšējā vakarā man uzrakstīja Elīna un apvaicājās par to, vai grasos turp iet un līdz ar to mēs sarunājām doties kopā. Tajā piektdienā es pamodos pēc smagas nakts, kuru līdz pat 4 rītā biju pavadījis nomodā, dzerot alu pie kolēģes blakus mājā. Kad no rīta bija jāceļas, es miru nost un nekur doties negribēju. Es pat atcēlu tikšanos, bet drīz pēc tam saņēmu sevi rokās un jau pirms desmitiem biju ceļā uz centru. Arī Elīnai tā esot bijusi gara nakts, tāpēc viņa labprāt būtu atcēlusi mūsu tikšanos uz nākamo dienu, bet piekrita, kad es teicu, ka ir jābrauc tagad un tūlīt. Viņa gan aizgulējās mazliet, bet es nebūt nebēdāju, jo tas man deva iespēju apmeklēt savu labāko draudzeni Lapsu, kura iznāca mani apkampt. Mēs arī padejojām mazliet, lai viņai nebūtu auksti. Jā, saule spīdēja spoža, taču sals koda ne tikai degungalā…

Elīnu es sagaidīju pie Nacionālā teātra, kur nesteidzīgi lasīju līdzpaņemto grāmatu. Biju izvēlējies vismazāko, kas man bija pa rokai, lai brīdī, kad izstādē būtu daudz jāiegādājas, man nebūtu viena lieka vieta jau aizņemta, ha! Pāri Vanšu tiltam devāmies kājām. Pūta spēcīgs vējš. Turpceļā tiku izstāstījis Elīnai visu savu pēdējā laika dzīvesstāstu, jo kopš maija nebiju viņu saticis. Nokļuvuši Ķīpsalas izstāšu halles priekšpusē, es sāku apdomāt, vai ir maz vēl kāda grāmata, kas man ir vajadzīga. Ir. Vienmēr ir kas garām palaists, tāpēc nekavējoties devāmies iekšā. Gājām gar labo malu un apskatījām katru izdevēja stendu, lai zinātu, kas kuram piedāvājams. Savu pirmo pirkumu veicu Apgāda Mansards stendā, jo man jau iepriekš bija nojauta, ka atradīšu tur vēl kādu man neesošu grāmatu. Es gan nedabūju to, ko vēlējos, taču atradu ko jauku un tāpēc iegādājos Penti Sārikoski dzejoļu grāmatu „Tiarnia”. Es gan labprātāk palasītu viņa dienasgrāmatas vai prozu, bet šoreiz samierinājos ar dzeju.

Tūlīt pēc tam mēs attapāmies grāmatu maiņas punktā. Nekas dižs gan tur acīs neiekrita, taču tiku salasījis sev dažu labu grāmatu, kaut vai tikai dēļ nosaukuma vien. Labi, tik traki gluži nebija, jo katru grāmatu, kuru uzlūkoju, es apskatīju arī no iekšpuses un ņēmu tikai tad, ja rakstītais vārds bija man saistošs. Starp manis salasītajām bija gan pašmāju dzeja, gan klasiķu proza. Kad biju pielasījis sev tādu normālu kaudzīti, saliku visu somā, lai manas rokas būtu brīvas grāmatu aptaustīšanai turpmākajā ceļā. Netālu es satiku dažus zināmus cilvēkus, iegādājos divas lētas grāmatas Jānis Roze stendā, kurā pēcāk atgriezos un pēc tam nokļuvu pie Zvaigznes ABC stenda, kur grāmatas pārdeva uz svaru. Uzreiz atradu Silvijas Plātas „Stikla kupolu” un paņēmu divus eksemplārus. Ņemtu vēl, ja redzētu, jo tā no tiesas ir ļoti iesakāma grāmata. Arī Elīna vienu eksemplāru sev paņēma. Vēl es paņēmu Hjū Lorija grāmatu „Ieroču tirgonis”, kuru jau pirms gada biju iegādājies no kādas dāmas. Nodomāju, ka tik labu grāmatu nevar nepaņemt, ja nu savajagas kādam iedāvināt…

Bija tā, ka manis salasītā kaudzīte svēra nedaudz vairāk par vienu kilogramu, bet ņemt nost es neko negribēju, tāpēc cerēju salasīt divus kilogramus. Kad to biju izdarījis, arī šoreiz svars bija virs diviem kilogramiem, taču sieviete teica, ka pārdos man pa 6 eiro. Tā bija cena par diviem kilogramiem. Viņa teicās, ka tas ir kā uz tirgu… visu var sarunāt. Elīnai gan nācās piemaksāt par saviem liekajiem gramiem. Un pirms viņas viena sieviete arī maksāja citu cenu nekā es.

Mēs atgriezāmies Jānis Roze stendā, jo es ļoti gribēju tikt pie Selīna tikko latviski iznākušās grāmatas „Ceļojums līdz nakts galam”. Šo grāmatu pamanīju vien dažas dienas pirms izstādes un jau tobrīd zināju, ka man to vajag. To, ka man to vajag es jau zināju ļoti sen. Biju gatavs to iegādāties vācu valodā, jo no klasiķa Selīna latviski nav pilnīgi nekā. Tagad ir. Un tāpēc es aizgāju turp un to iegādājos. Es iegādājos vēl divas lētās grāmatas, kuras maksāja zem viena eiro. Nu gan mans pirkums likās pilnvērtīgs, taču mēs vēlreiz aizstaigājām līdz grāmatu maiņas punktam un atkal jau savācām šo to tīkamu tieši sev. Elīna arīdzan gribēja tikt pie Māra Bērziņa „Svina garšas”, taču īsti nebija pārliecināta par nepieciešamību pēc tās. Lai kliedētu viņas šaubas, es pastāstīju viņai kas tajā lasāms un viņa nolēma to iegādāties. Kaut vai tēvam uzdāvināt, ja pašai nepatiks.

Bet pēc tam gan bija gana. Ātri pametām halli, ārpusē vēl samainījāmies ar grāmatām un uztaisījām kopbildi. Pilnām somām aizgājām uz pieturu. Pretī Lembergs savā hūtē smaidīgs nāca. Šoreiz tiltu pārbraucām autobusā, jo ārā bija diezgan auksts vējš. Braucām bez maksas. Pēc tam ar Elīnu pie sāniem es aizgāju līdz pat Vērmanes dārzam. Tā kā man līdz autobusam vēl bija nedaudz jāgaida, es pavadīju Elīnu uz pieturu. Tajā mēs nedaudz aizrunājāmies, tāpēc nācās viņu pamest vienu un steigt uz autobusu, kurš nav pārlieku bieža parādība… Un ar visām savām 29 grāmatām es aizbraucu uz Baldoni…

P1470105

P1470177

Advertisements

2 thoughts on “Grāmatu izstāde

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s