dzīve · proza

Memuāri par alkoholu

P1460578Piecas minūtes pirms deviņiem rītā es glāzē ielēju rumu un sajaucu to ar visparastāko ābolu sulu. Tūlīt pēc tam piesēdos pie galda, lai rakstītu. Gluži kā Džeks Londons savos memuāros par alkoholu nobeigumā stāstīja, ka viņa rīti (tieši deviņos) sākās ar rakstīšanu. Tūkstoš vārdu dienā bija viņa norma. Vēl pirms tiku to izlasījis, arī man bija noteikts aptuveni tāds pats likums, kuru jau pasen esmu pamanījies vairs nepildīt. Bet pēc šīs grāmatas izlasīšanas es grasos atgriezties pie šīs normas, lai manas dienas būtu līdzsvarā ar slinkumu, kurš mani apsēdis un nelaiž vaļā. Londons iesākumā dzēra tikai pēc šo tūkstoš vārdu uzrakstīšanas, bet tad „radās jauni – gluži velnišķīgi sarežģījumi. Bez dzeršanas darbs vairs neveicās.” Man tie nav sarežģījumi…

Es atradu šo grāmatu savos lielajos grāmatu krājumos, jo, šķiet, jau kopš 2014. gada rudens man pieder visi desmit Džeka Londona „Kopoto rakstu” sējumi, kurus dabūju no Danielas. Bet tā atkal bija Anita, kura man kādu dienu pērnā gada pavasarī pajautāja, vai man esot Londona grāmata par alkoholu, tāpēc cītīgi meklēju to un cerēju atrast starp man jau piederošajām grāmatām. Tā slēpās no citu acīm, tā slēpās zem nosaukuma „Džons Miežagrauds” – tieši tā Džeks Londons sauca to alkoholisma postu, to kāri pēc grādīgās dziras. Tanī pat pavasarī es iesāku lasīt šos memuārus, taču kaut kad tiku pārtraucis to darīt. Gluži bez iemesla. Vasaras izskaņā es arī Anitai sadabūju šo grāmatu. Runā, ka arī viņa to drīz būs izlasījusi, ha.

Grāmata sākās ar iešanu nobalsot „par” vai „pret” dažiem labojumiem Kalifornijas štata konstitūcijā. Šoreiz tas bija par sieviešu tiesību vienlīdzību, par kuru Džeks Londons atdeva savu „par” balsi, jo nevēlējās, lai dāmas, kuru vīri diendienā nodzeras, nebūtu tiesīgas lemt par alkohola aizliegumu. Tikmēr viņš pats sacīja, ka „alkohols apgaismoja manas smadzenes ar žilbinoši spožu gaismu.” Jaunības gados tieši krogi esot līdzējuši „izbēgt no sieviešu sīkumainās aizgādnības un nokļūt plašajā, brīvajā vīru pasaulē.” Džeks Londons saka, ka esot divi dzērāju tipi. Viens no tiem ir „pastulbs, aprobežots, ar iesūnojušām smadzenēm…”, bet otrs ir apveltīts ar bagātīgu iztēli. Lai nu kā, Londons dzert sāka jau ļoti agrā bērnībā un šī grāmata ir viņa stāsts par to, cik ļoti viņam negaršoja nekas no tā, ko viņš dzēra.

Nodaļu pēc nodaļas viņš to vien darīja, kā stāstīja par saviem piedzīvojumiem alkoholiķu pasaulē, bet visu laiku noraidīja jebkādu līdzdalību tajā visā, jo dzēra tikai tāpēc, ka dzēra citi, lai gan pats nekāroja šo dziru. „Man bija pieci gadi, kad es pirmo reizi piedzēros.” Lasot šo nodaļu, es smaidīju un domāju par 90to gadu sākumu, kad Latvija, šķiet, jau bija brīva no lielās padomju varas un es tiku nobaudījis savu pirmo alu. Arī man šī dzira negāja pie dūšas un labi vien ir, ka tobrīd tas man nesagandēja visu vēlmi pēc alus dažus gadus vēlāk. „Ir tikai viens veids kā izdzert pretīgas zāles, proti: tās jāizdzer.” Bet šoreiz ne par mani, lasītāj, bet gan par tobrīd gados jauno Džeku Londonu, kurš kādā amerikāņu alkoholiķu-rakstnieku topā ir 6. vietā. Zem viņa Ficdžeralds, Po, Hemingvejs, Tompsons un Bukovskis.

Bet stāsts nav tikai par dzeršanu vien, stāsts ir par smagu strādāšanu, kuru Londons ir aprakstījis arī citās savās grāmatās (kuras vēl neesmu lasījis, ha!). Dažbrīd pat likās, ka tas puika sevi nobeigs. Un beigu beigās nobeidza arī. Ne šeit, bet vispār. Mirt 40 gados ir diezgan nopietna padarīšana. Man pašam līdz tam vairs nav diez ko tāls ceļš mērojams… Lai nu kā, Londons cītīgi apraksta savas gaitas uz kuģiem. Tur gan tiek dzerts daudz mazāk vai vispār nemaz un pie alkohola viņš atgriežas tikai ostās. Arī vēlāk, kad viņš ceļo pa okeāna plašumiem, viņa laivā alkohola nav itin nemaz. Vismaz sākumā, ha!

Un visu laiku Džeks Londons to vien dara, kā stāsta par savu prasmi dzert. Un es viņu saprotu, jo arī es dzeru ar mēru, jo mans mērs zina savu mēru. Mani neredzēt pārmērīgi apdzērušos un streipuļojošu. Lai kā es dzertu, vienmēr esmu pie pilna saprāta un gatavs visu piefiksēt ne tikai acīm, bet arī piezīmēs. Reti kurš dzērājs pēcāk atceras savas nakts izklaides, bet es varu dzert litriem jebkādas dziras un spēt vēl pēcāk par to uzrakstīt. Kaut vai tanī pat naktī, tūlīt pēc atgriešanās mājās. Un to arī Londons stāsta savos memuāros.

Liela daļa viņa jaunības pagājusi knapinoties. Naudas nekādas, darbi grūti un par niecīgu samaksu. Tas viss kaut kad man lika nolikt grāmatu nostāk, jo tur vairs neizjutu to sākumā klāstīto alkoholisko piesitienu. Aizvien mazāk tika dzerts un man radās aizdomas, ka tas viss novedīs pie tā, ka viņš vispār vairs nedzers, kamēr grāmatas sākumā viņš rakstīja: „Jo vairāk dzēru, jo biežāk sāku ievērot, ka dzīves krāšņākie momenti mēdz atgadīties tieši dzīru reizēs. Iedzeršanas aizvien paliek atmiņā. Tad allaž notiek kas īpašs.”

„Dzeramais man negaršoja, es dzēru vienīgi nolūkā piedzerties, bezcerīgi, bezjēdzīgi piedzerties.” Grāmata ir pilna ar citātiem. Anita rakstīja, ka tā esot viņas vispasvītrotākā grāmata. Man gan ir vēl vairākas citas ļoooti sasvītrotas grāmatas. Bet uz beigām arī šī bija ļoooti sasvītrota, it īpaši brīžos, kad viņš sāka rakstīt par savu pievēršanos rakstniecībai, kura iesākumā nedeva nekādus rezultātus, bet pēcāk padarīja viņu par vienu no ievērojamākajiem pasaules rakstniekiem. Bija lapaspuses, kurās nebija neviens vārds bez grafīta līnijas zem tā, taču vidusdaļā man pietrūka degsmes…

„Grāmatas gulēja nelasītas. Satikšanās ar meitenēm vairs netika norunātas. Vārda tiešajā nozīmē biju vienīgi darbalops. Pats es strādāju, ēdu un gulēju, bet smadzenes man gulēja nepārtraukti.” Jā, ir tādi brīži… un šie brīži atņem visu prieku, liek brīvdienās ieslīgt krēslā un tā arī aizvadīt visu dienu neko prātīgu neizdarot. Smadzenes nedarbojas, kamēr arī Londons saka, ka „vērtība ir tikai smadzeņu spējām, nevis fiziskajam spēkam.” Un tāpēc vēlāk, kad darbi ir nobeiguši tavu spēju domāt un rīkoties, tu ņem un iedzer. „No manu samocīto smadzeņu dzīlēm tūdaļ iznira apziņa, pēc kā īsti es kāroju. Es kāroju dzert. Es gribēju piedzerties.”

Pabeidzis lasīt dažas iepriekš iesāktas grāmatas vai dažas jauniegūtās, es atgriezos pie Londona novārtā pamestajiem memuāriem, kurus arī Anita bija nolikusi malā, bet drīzumā, es ceru, pabeigs lasīt. Tieši mīlestības dienā es saņēmu sevi rokās un atsāku tos lasīt. Atkal jau aizrāvos. Un piebeidzu šo lielisko grāmatu. Izdevniecības „Liesma” 1978. gada izdotajā Kopoto rakstu 10. sējuma 119. lapaspusē Džeks Londons izšķiras par labu rakstniecībai, sakot, ka „nu nekavējoties jāuzsāk rakstnieka karjera.” Un tad nu sākās viss tas interesantākais ap viņa dzīvi un ap alkoholu. „Visas savas nomoda stundas – izņemto tās, ko ziedoju velnišķīgajai rakstāmmašīnai, – es pavadīju radīšanas jūsmas debesīs.” Arī man bieži pārmet par to, ka es maz guļu, ka es dažkārt vispār neguļu, ka es nosprāgšu no šādas dzīves, ha! Ak, kaut es varētu teikt, ka „strādāju kā zvērs, miegam atļaudams tikai īsus brītiņus.”

Džeks Londons studēja savus diženākos priekšgājējus, lai izpētītu, kur slēpjas viņu popularitāte, studēja rakstniecības vēsturi un žanrus, no agra rīta līdz vēlam vakaram rakstīja un pārrakstīja, mācījās gramatiku, sūtīja redakcijām, saņēma maz, saņēma vairāk, saņēma visu. Lielais darbs atmaksājās, viņa piepūle nebija veltīga, tāpēc pasaule tika apdāvināta. Bet sākums vienmēr ir grūts. „Jocīgi gan. Daži jau piedzimst laimes krekliņā, un dažiem laime iekrīt klēpī negaidot. Bet man gadījās tā, ka mani vajadzēja iekaustīt ar rungu, lai iedzītu laimē, un šo rungu cilāja rūgta nepieciešamība.”

Līdz ar panākumiem nāk vēlme pašiznīcināties. Taču Londons aizvien ticēja CILVĒCEI, kura nu jau gan vairs nav ticības vērta. Domāju, ka viņš mūsdienās būtu ļoti vīlies tam, kam ticēja visvairāk. Te nav nekā vairs no tā, ko viņš tik ļoti cienīja. Kas ir noticis ar šo sabiedrību, ar šo gadsimtu? Džeks Londons saslima, bet pēc tam viņā „sāka dīgt un veidoties tieksme pēc alkohola.”

„Tikšanās ar ļaudīm mani apgrūtināja un kaitināja. No otras puses, nevar nepieminēt tos retos, ārkārtīgi retos gadījumus, kad es sastapu neparastas būtnes – vai arī tādus pašus nelgas kā es, kuru sabiedrībā varēju pavadīt brīnumainas stundas starp zvaigznēm, – bet varbūt tā bija muļķu paradīze.” Svītrojumi viens pēc otra. Jau kļuva žēl, ka grāmata tūlīt izbeigsies… tieši tobrīd Londons atzina, ka nu jau alkohols ir viņa dzīves sastāvdaļa. Vairs pat rakstīt viņš nerakstīja bez dzeršanas, gluži kā es. To, kā viņš apraksta šīs sajūtas, ir tik dzīvi iztēloties, jo pats to visu piedzīvoju dienu no dienas. „Sievietes ir cilvēku cilts īstās saglābējas. Vīrieši ir uzdzīvotāji, dēku kārotāji un spēlmaņi, un galu galā vienīgi sievietes ir tās, kas viņus paglābs no bojāejas.”

Līdzīgi kā Hansa Falladas romāns „Dzērājs”, arī šī grāmata liek padomāt par dzeršanu un turpmāk iedzert nedaudz vairāk, ha! Un neskatoties uz to, ka Londons jau sen tika teicis, ka būtu labi šo „indi” vispār izskaust no ikdienas, viņš nobeigumā atkārtoti saka, ka viņa senčiem būtu vajadzējis aizdzīt Džonu Miežagraudu trimdā… jo atmest dzeršanu var tikai tad, ja to netirgo!!

P1460586

Advertisements

3 thoughts on “Memuāri par alkoholu

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s