Atmiņu nogulsnes

Neatminos nedz precīzu datumu, nedz arī precīzu gadu, kurā es interneta žurnālā Satori biju uzgājis kādas Krāslavā dzimušas, bet Rīgā dzīvojošas Ingas P. atmiņu nogulsnes. Tieši tā viņa bija nosaukusi šos desmit īsos stāstus, kuriem vēlāk tika pievienoti vēl desmit tikpat jauneklīgi nostāsti iz jaunas meitenes dzīves. Tobrīd gan mans slinkums bija liedzis tūlītēji ķerties klāt pie to izlasīšanas, jo datora formāts man nekad nav licies gana labs literatūras uzņemšanai sevī, bet laika gaitā es tās izlasīju un padalījos vēl ar citiem, kuriem kas tāds noteikti interesētu. Un rau, re, nu jau būs pagājuši pilni divi gadi kopš pirmās desmit tika publicētas, un gandrīz apaļš gads kopš publicētas tika arī pārējās desmit nogulsnes. Bet šodien es savā virtuālajā pastkastītē saņēmu divdesmit pirmo Ingas atmiņu nogulsni, protams, ne bez lūguma to man atsūtīt, jo, kur gadījies, kur ne, pirms nedēļas mēs aizsākām sarunāties virtuālajā tīmeklī, apspriežot ne tikai šīs nogulsnes un citus literāri svarīgus notikumus, bet arī būtiskāko jaunumu pašas Ingas dzīvē – viņas pirmo dzeja krājumu „Tu neesi sniegs”, kurš dienasgaismu ieraudzīja nedēļas nogalē. Par šo grāmatu gan pastāstīšu citreiz…

—

Lai precīzāk spētu izvērtēt šīs pagaidām vēl grāmatā neiesietās atmiņu nogulsnes, es ņēmos tās izprintēt un tad pārlasīju vēlreiz no jauna. Inga teica, ka viņai esot padomā vēl vairākas, ja nu kādu dienu tās sagribētos apvienot un izdot iespiestā versijā. Ceru, ka tas tā arī notiks, jo visa šī atmiņu padarīšana ir izveidota par ļoti jauku lasāmvielu. Tās gan ir ļoti personīgas un atklātas atmiņas, bet, domājams, daudzi nu jau pieauguši cilvēki starp tām sameklēs arī sevi. Pati jaunākā paaudze, protams, ne visi, varētu arī nesaprast šo burvību, kas slēpjas starp šīm rindām, jo ne viņiem vēstules, ne romantika vajadzīga. Tik vien kā jaunus bakstāmos telefonus un kārtīgu interneta pieeju šai ierīcei. Vai jaunie maz savā starpā sarunājas bez glūnēšanas viedtālrunī?

—

Neskatoties uz to, ka teksts ir diezgan sievišķīgs un ir grūti tajā ietilpināt sevi stāstītājas lomā, dažas citas lomas varu piespēlēt arī sev, piemēram, ka to, kurā esmu velosipēdists. Tikai ar mani ir tā, ka es braucot vilcienos nevienai daiļai būtnei neeju klāt un nejautāju pēc telefona numura. Es vispār nekad dzīvē nevienai neesmu jautājis numuru. Bet tas bija krietni vēlāk, puišu starp šo stāstu ir gana daudz, kamēr Inga paliek nemainīgi viena. Sākumā viņa ir tik jauna. Uzreiz jāsasprindzina domas un jāatgriežas pašam savā jaunībā, kurā arī es vēl nebiju gatavs ar nevienu pārgulēt, jo arī es tobrīd vēl nezināju, kā tas ir – būt uzbudinātam. Jā, ar meitenēm ir bijis jautri, bet beigu beigās vienmēr ir tas, ko Inga nesaprot jau pirmajā nogulsnē – „vai abi izstājāmies kā uzvarētāji vai zaudētāji.”

„Manas domas devās tavā virzienā kā visi sestie tramvaji uz Juglu.” Kāda sagadīšanās, arī es esmu Juglā, tikai nu jau ar tramvaju man sanāk retāk braukt nekā iepriekš. Šķiet, arī pats reiz biju attiecībās, kurās meitene mierīgi varēja teikt to pašu, ko saka Inga: „Mūsu attiecības uzturēju es. Tev tās īsti nebija vajadzīgas, un par to es mēdzu apvainoties. Uz sevi. Izdusmojos klusiņām savā nodabā un turpināju. Tevi dievināt.” Un tālāk ir arī kāpņutelpa. Bija man viena meitene, kuru dažas reizes satiku kāpņutelpā. Kojās. Tas bija viss, kas starp mums bija, lai gan viņa pēcāk gribēja vēl. Ko? Bērnus un manu roku?

—

Diezgan bieži tajā visā ir teikumi, kuri man liek smieties. Kā gan savādāk varētu aizvadīt pusaudžu gadus un jaunību kopumā!? Es smējos, piemēram, par vēlāk nākušo saprašanu, ka skūpstījušies abi esot tikai tāpēc, ka īsi nav bijis, par ko runāt. Vai par krievisko frāzi jau ceturtajā stāstā! Bet sestā nogulsne ir īsta komēdija, kur tiek iestāstīts, ka garums attiecībās nav galvenais, piebilstot: „Citādi gan tavs augums bija izdevies. Un smaids arī.”

Īsās atmiņu nogulsnes caurstrāvo daudz skaisti izteiktu domu. „Bijām ar mugursomām. Pilnām ar mācību grāmatām, neizpildītiem mājasdarbiem un nesamaitātām jūtām vienam pret otru.” „Beidzās ziema. Nokusa sniegs, un vienīgais baltums, kas nebija nokusis, bija tukšā, baltā vieta, ko tu biji atstājis atmiņu kladē pie jautājuma par simpātijām.” Lieliski. Precīzāk un krāšņāk nemaz nav iespējams pateikt šīs divas konkrētās domas. Un tādas tajā visā netrūkst… kaut vai par atbraucēju, kurš bija kā tūrists no vēja pilsētas, bet vēju līdzi nebija paņēmis. Taču smaidu gan šis esot „paķēris līdzi vairākos eksemplāros un arī drosmi” Ingu uzrunāt.

—

Šķiet, desmitā mani uzrunāja visvairāk. Tā ir sasvītrota no vienas vietas. Tikai 50% ir palikuši bez svītrojumiem un smaidiem. Šķiet, ka arī es visai bieži visu daru pilnīgi pretēji meitenes cerībām par vakaru. Un arī es zinu, ka meitenes ir kā puķes – novīst, ja nelaista. Tāpēc laistu tās ar vārdiem un savu citādību. Un pēc tam ir tā aina ar velosipēdistu vilcienā Rīga–Sigulda. Uzreiz iedomājos par 2013. gada braucienu uz festivālu „Laba Daba”. Man līdzās apsēdās maza meitene, ģeogrāfe. Vilcienam uzsākot braukt, es atvēru pirmo bundžu alus, jo biju jau cieties gana ilgi. Izdzēru to visai ātri un vēru vaļā nākamo. Tikai tajā brīdī es jutu, ka man derētu to piedāvāt arī augumā mazajai meitenei. Un viņa neatteica. Un mēs runājām visu ceļu līdz pat Siguldai. Arī pēc tam vēl runājām… „…bet viss bija skaidrs bez vārdiem.”

—

Šodien man bija telefonsaruna ar Annu. Viņa gāja pie omas, bet es – uz veikalu. Viņa teica, ka debesis esot skaistas. Krita zvaigzne. Viņai bija kaut kas jāievēlas. Ja manā galā kristu zvaigzne, es jau zināju, ko vēlētos. Ari Ingas 12. stāstā ir zvaigznes, kuras viņa iet zvejot kopā ar kādu puisi, kuru tikai uz tausti varēja „saredzēt”. Abi skatījās zvaigžņotajās debesīs, lai pēc kāda krītoša meteorīta varētu ievēlēties visu, ko šajā dzīvē grib piepildīt.

Pavisam bēdīgs ir 13. stāsts. Arī tajā es sajutu sevi. Gluži tāpat kā nākamajā, kurā Inga tiek uzlūgta uz lēno deju. Ja pamatskolas laikā manā vietā meitenes uz deju lūdza mans brālis, tad pēcāk man ar to nebija nekādu problēmu un ar vienu šādu uznācienu sākās kādas attiecības, kuras ilga turpat vai gadu. Tā bija arīdzan mana pirmā seksuālā pieredze, bet par to gan te nav jārunā… Mūsu attiecības beidzās bez asarām, ar smaidu abu sejās. Tās beidzās uz abpusējas vienošanās pamata. „Tu noliki mani turpat, kur paņēmi.”

—

Ir jāsaka, ka piecpadsmitais stāsts jau šķiet daudz pieaugušāks. Tas man atgādina tādu parastu ikdienu bārā, kur reiz strādāja mana draudzene. Bieži gaidīju viņas darbadienas beigas un man līdzās nereti apsēdās kāds iebraucējs, kurš sāka ar mani sarunāties. Es pats nekad nejaucos citu darīšanās, vienmēr esmu nosvērts un sevī iegrimis, protams, neskaitot gadījumus, kad telpā (tas var nebūt tieši līdzās pie galda!) ir kāds pazīstamais, kurš gribot negribot ir jāuzrunā vai ik pa laikam jāuzklausa. Bet šie iebraucēji man ir sveši, tomēr sarunu uzsāk. Visbiežāk tas ir sakarā ar manām piezīmēm, kuras rakstu. Un tad viņi sadomājas, ka esmu rakstnieks…

Un tādā garā arī Inga turpina savus klejojumus pa vecākām un jaunākām atmiņām. Teksts ir vienkāršs, bet sulīgs. Visu izlasot, gribas vēl. Līdzīgi kā padzeroties… un just, ka slāpēm nav gala. Arī 19. stāsts mani uzrunāja. Es gan nekad neesmu rakstījis kādai meitenei atsaucoties uz sludinājumu, taču sarakstes ir bijušas gan. Un tās agri vai vēlu rimstas… kā par nelaimi!

—

Kad 2013. gada jūnijā atgriezos no Vācijas, mana ceļasoma bija pilna ar grāmatām. Tas gan nebija tāpēc, ka es neuzticētos nezināmajam un tāpēc mēdzu pārlasīt vienas un tās pašas grāmatas kā puisis pēdējā stāstā, nē, tās vienkārši tika vestas uz mājām, jo tika iegādātas tālumā, „esot prombūtnē no tevis.” 21. stāstā Inga pasaka to pašu, kas man tik bieži attiecībās ir bijis – attālums. Arī es cenšos neļaut tam pildīt savu funkciju un attālināt mani no mīlestības.

Šajos stāstos datumiem nav vietas, lai gan zināt, cik Ingai bija gadi atsevišķās epizodēs gribētos gan. Tikai pati pirmā epizode ļauj zināt, cik jauna viņa bijusi… Lūk, šeit ir lasāmas visas šīs atmiņu nogulsnes: Pirmā daļa un Otrā daļa!