Ieskats 2016. gadā. Ziema

Es guļu līdzās piecām grāmatām, lai gan daudz labprātāk naktis pavadītu līdzās siltam augumam. Grāmatu skaits, protams, ir mainīgs. Vienu no tām es šodien noliku uz galda, jo tā ir izlasīta. Vai par to kaut ko rakstīšu, es nezinu. Naktīs lasīt ir daudz patīkamāk, ja pēc tam nav jāiet uz darbu. Bet arī tur man ir daudz grāmatu. No tām neizbēgt. Un kāpēc gan kaut kur bēgt? Tā ir pasaule, bez kuras vairs nespēju sevi iedomāties. Pat dīvaini liekas, ka tas viss sākās tikai pirms desmit gadiem, kad sadomāju izlasīt Silvijas Plātas „Stikla kupolu”, kuru biju saņēmis dāvanā no skolas izlaiduma dienā. Tobrīd gan grāmatas mani neuzrunāja, lai gan vienmēr biju apbrīnojis lielos grāmatplauktus, pilnus ar grāmatām, nezinādams, kā gan mūsdienās ko tādu var dabūt gatavu. Un kas to būtu domājis, ka es, kurš pirmajā klasē palika uz otru gadu, jo nemācēja kā nākas lasīt, tagad būs apsēsts ar grāmatām un nezinās tam galu!

Ko gan es būtu iesācis, ja toreiz nebūtu atvēris šo grāmatu? Vai es maz būtu es pats? Tālākais, protams, ir pašsaprotams… par to jau ir gana rakstīts. „Stikla kupolu” es vēlreiz atvedu no laukiem, lai atkārtoti to godinātu kā pirmdzimto, ja to tā var nosaukt. Līdzās tai jau stāv cita Silvijas Plātas grāmata, kuru man atsūtīja no Vācijas. Darbā pat sasmējos, ka Hanters S. Tompsons savu dzīvi beidza gluži kā viņa elks Hemingvejs, proti, nošāvās. Varbūt Silvija Plāta ir mans elks un es beigšu savu dzīvi ar galvu gāzes plītī? Bet nu jau es atkal aizrunājos, lai gan biju domājis uzrakstīt tikai mazliet par to, kas man stāv acu priekšā, par to, ko jau 2015. un iepriekšējie gadi man bija dāvājuši.

—

Mans grāmatplaukts ir milzīgs. Pat rēķinot brutāli, ka nedēļā tiek izlasīta vismaz viena grāmata, es to visu līdz savas dzīves beigām varu nepaspēt izlasīt. Protams, ir nedēļas, kurās var tikt galā pat ar trim vai vairāk grāmatām, taču ir arī tādas, kurās neizlasu ne lapaspusi. Kaut tādu dienu turpmāk būtu aizvien mazāk un beigās tās iznīktu kā mamuti vai kaut kas tāds. Bez trim atlikušajām Māra Bērziņa grāmatām, tur stāv arī Džeka Londona memuāri par alkoholu, kurus biju paredzējis piebeigt gada nogalē. Noslinkoju, jo sāku lasīt aizvien jaunas grāmatas. Saraksts šķiet bezgalīgs. Kad mājās lūkojos uz savu plauktu, es katru reizi no jauna aizpeldu citā valstībā un vājprātā bolu acis. Gribas visu uzreiz. Skatos uz grāmatu mugurām, kas lūkojas manī un noglāstu tās. Zinu, ka mana apsēstība man regulāri dāvā jaunas grāmatas un šai apsēstībai nav robežu, lai cik daudz grāmatu man būtu. Ar žēlumu vienmēr noskatos uz grāmatnīcu sortimentu un neatrodu tajā neko, kas man jau nebūtu, neko, kas man patiktu. Labi, tik traki jau nav, jo vienmēr kaut kas ir ticis palaists garām un tāpēc vēlāk atrod ceļu pie manis. Ha. Un atkal jau es aizmuldējos, sasodīts!

—

Bez tām četrām jau minētajām grāmatām, manā tuvumā stāv nepabeigtas Anaisas Ninas „Henrijs un Džūna”, Brižitas Alegras „Senomagusas spoki”, trīs vācu rakstnieku grāmatas, Bodlēra dzeja, Silvijas Plātas stāsti, Andra Grūtupa „Tiesāšana kā māksla”, kulta seriāla „Grēcīgā Kalifornija” personāža grāmata „God Hates us all” un vēl lērums jaunāku grāmatu, kuras minēt ir nepieklājīgi, kamēr tām neesmu ticis klāt ar daudz lielāku sparu. Darbā es lasu Čaku. Tie ir strēlnieku stāsti. To gan es jau pavisam drīz būšu izlasījis, gluži kā visu pārējo šeit minēto. Bet šoreiz priekšroka būs Māra Bērziņa „Svina garšai”, jo jau 11. februārī man ar Elzu ir jāiet uz izrādi, kas veidota pēc šīs grāmatas, kuru man jau pērn derēja izlasīt, lai zinātu, kas ir tas labums, ko visiem tik ļoti iesaku… Bet jau rīt (tas ir šodien) noteikti aizbraukšu uz Mūkusalas ielu, kur ceru dabūt divas jaunas grāmatas, divas Aivara Eipura grāmatas. Domājams, tās es izlasīšu vēl pirms „Svina garšas”.