dzīve · proza

Vai tiešām mīlasstāsti?

Kad pie grāmatu jaunumiem ieraudzīju Daces Rukšānes „Mīlasstāstus”, es jau iepriekš zināju, ka tajos noteikti ieskatīšos, ja ne pat izlasīšu pilnībā. Un tā arī darīju, kad biju ticis galā ar dzejas grāmatām, kuras tobrīd darbā biju iesācis šķirstīt un iepazīt. Arī šo grāmatu es pamanījos izlasīt tieši tur – brīžos, kad tas bija iespējams. Sākumā es to paņēmu tikai ieskata pēc, bet – kāds gan tur ieskats, ja ir laiks, lai to palasītu vairāk nekā tikai ieskata pēc. Tā nu es ņēmos un lasīju. Viss sākās ar stāstu „Suns”. To lasot, mani pārņēma nelāgas aizdomas, ka viss šī stāsta saturs velk uz to, ka suns tiks nogalināts, un no mīlestības tur nekā nebūs. Un maz arī bija. Kā tāda šausmu filma tas mani nelaida vaļā, un ar katru teikumu es aizvien vairāk saviebos, domājot par mīlestību, kuras tajā nav.

„Laime ir pārāk sarežģīta, tā klīst, kur pašai patīkas, un mēdz neierasties mājās uz vakariņām. To nesagrābsi aiz astes un neiejozīsi kaklasiksnā.”

Devu grāmatai vēl vienu iespēju, zinot, ka nevar to vērtēt vien pēc pirmā stāsta. Kā nākamais nāca stāsts „Oranžā bumba”. Tā bija meiteņu sāga. Pat apjuku to lasot. Personu vārdi arīdzan tādi jocīgi, un intrigas arī… Tajā brīdī biju gatavs mest grāmatu atpakaļ uz jaunuma galda un vairs nelasīt, ja vien mani nebūtu piesaistījis nākamā stāsta nosaukums. Vārds „maukas” jau vien bija to vērts, lai tajās ieskatītos. Un francūži, kā zināms, ir mana kaislība futbola pasaulē. Tā nu es ņēmu un lasīju šo nākamo stāstu, kura nosaukums bija „Franču maukas”, cerībā, ka šie Daces Rukšānes „Mīlesstāsti” tomēr uzrunās arī mani.

„…precēties vajadzētu viscaur melnā. Nolikt ziedus pie smuka pieminekļa. Paraudāt. Ierakt zemē dažu labu izgājušā laika mīļllietiņu un uzstādīt tai kapa plāksni. „Še dus mana brīvība”. Vai vientulība. Kā nu kuram.”

Šis bija pirmais stāsts, kurš man tiešām patika jau no pirmā teikuma. Uzreiz iedomājos, ka to stāsta pati autore un viņa pati to visu ir piedzīvojusi uz savas ādas. Labi, tā ir tikai mana fantāzija, bet ar tādu es šo stāstu lasīju. Un es smaidīju. Šis stāsts bija tieši tas, kas manī atgrieza vēlmi piebeigt šo grāmatu, kura tik nelāgi bija iesākusies.

„Eiropa ir nopulēta marmora ola. Sviedri, baudas un berze gadu laikā to padarījuši spīdīgu un nevainojami gludu. Garlaicīgāku par vilcienu sarakstu, paredzamāku par mēnešreizēm sievietei, kura ne ar vienu nemīlējas, bet tik un tā lieto kontracepcijas tabletes.”

Un tad nāca „Ziemeļu gulbji”. Īsākais stāsts grāmatā. Skumjākais, no tiesas. Šķiet, pat asaras varēju nobirdināt, ja vien to būtu lasījis savā miera pārņemtajā, vientuļajā dzīvoklī. Kad biju to izlasījis, kādu brīdi pa grāmatnīcu staigāju nedaudz izbiedētu seju. Vai kaut kā tā! Šo tēmu izrunāju arī ar kolēģi, kura pēdējā laikā staigāja stresa pārņemta, bez mitas raudāja, bet nevienam nestāstīja, kas ar viņu notiek. Mani pārsteidza tas, ka viņa tik asi kritizēja sievietes, kas paliek kopā ar cilvēku, kurš sāpina, kamēr pati piedzīvoja kaut ko līdzīgu. Šis stāsts manī iedvesa tādu kā riebumu gan pret vīriešiem, kas tā dara, gan sievietēm, kuras to visu pieļauj. Tik īsā tekstā, tik daudz sāpju. Priecēja vien tas, ka šis mazais stāsts par meiteni, kura kopā ar māti pavasarī vēroja gājputnus, beidzās tieši tā, kā tas beidzās, un ne citādāk. Tas ļāva uzelpot arī man. Viss tomēr nebija tik skumji…

Ja nākamais stāsts, kura nosaukums ir „Slow food”, un kurš arīdzan man lika domāt par to, ka to piedzīvojusi pati autore, sākās daudzsološi, tad beigas gan kaut kā īsti nesapratu. Tā viesnīcu padarīšana un vīna dzeršana bija lieliski aprakstīta. Pašam uzreiz sakārojās kādu labu vīnu iedzert. Ar grāmatu lasīšanu gan šajā stāstā iesaistītie tālu netika, lai gan tika rakstīts: „Paķērām tikai grāmatas. Es – desmit kilogramus, vīrs – septiņus.” Beigu beigās tas atkal bija viens šausmu stāsts. Vismaz es to tā uztvēru. Pat iedomājos, varbūt autore izdevniecībā bija iesniegusi divus jaunus manuskriptus – vienu par mīlestību, otru – šausmu stāstus, un izdevēji to visu ir nedaudz sajaukuši un zem „Mīlasstāsti” vākiem ielikuši tos otros, ha!

Labi, lai kā arī būtu, nākamais stāsts bija par nerunāšanu, un saucās „Viņš nerunā”. Man gan patīk runāt, lai gan iepriekš ir gadījies tā, ka attiecībās kaut kas īsti netiek izrunāts. Un jau no sākta gala šī nerunāšana ir tikusi iekļauta ikdienas rutīnā un beigās kļūst par neatņemamu sastāvdaļu. Ir jārunā!

„Kas gan tur liels. Īstā mīlestībā taču daudz vārdu nevajag, vai ne? Pietiek ar skatieniem, glāstiem, elsām, saskaņotām darbībām, ar saprašanu no pusvārda vai pat pavisam bez mutes virināšanas. Tā raksta. Kur raksta? Ai, nav svarīgi, ir lasīts.”

Dažbrīd īsti neiebraucu tajā, kas tur notiek. Bet, kad tiku pie beigām, man patika abu iesaistīto dialogs, kurā šis aizvien īpaši nerunāja. Un tas tracināja. Tāpēc arī beigas bija tieši tādas, kādas biju gribējis no tā visa sagaidīt. Drosmīgi.

Par „Zirneklīte Ninona” es pateikt neko nevaru. Izlasīju tādā steigā, īpaši neiedziļinājos, jo jau no sākta gala likās, ka tas nav priekš manis. Kas tas bija, es nezinu! Zemtekstu tam visam arī nesapratu, ja tāds tur bija. Šis stāsts viennozīmīgi varēja arī izpalikt. Bet pie nākamā („Zara forever”) es pasmaidīju, jo tas sākās ar vārdiem, ka stāsta varoni sauc Anda. Uzreiz iedomājos par „savu” Andu. Bet tas bija stāsts ar visai nojaušamu iznākumu. Liekas, pat kaut kur jau lasīts, vai redzēts uz ekrāniem. Nē, nesaku, ka nozagts, bet sižeta līnija tik paredzama.

„Interesanti, vai naivums ir iedzimts stulbums vai tomēr iespēja kaut ko iemācīties? Iziet kailam piesnigušā laukā un saprast, ka salst, tā vietā, lai klausītos, kā mamma saka „auksts”. Vai lētticīgi ieplestām acīm iemaukt uz sejas dubļos tomēr nav elegantāk nekā visu mūžu nosēdēt pie teļļuka un visgudri apspriest Hokinsa teorijas?”

Un nobeigumā arī viens trillera cienīgs stāsts – „Skrējiens”. Lasīju to krietni vēlāk nekā visus pārējos stāstus, un jau atkal sašokējos, ka mīlestība Daces Rukšānes izpratnē šeit ir kas cits. Vai varbūt ir tā, kā iepriekš teicu, ka izdevējs ir pajokojies un iespiedis cita veida stāstus šajos mīlasstāstu vākos, ha! Pats stāsts jau bez kādas vainas. Skaisti aprakstīta pludmale utt. Bet tās beigas man tiešām lika apjukt. Uzreiz vizualizēju to ainu, kurā sieviete stumj invalīda ratus pie jūras, paceļ no tiem vīrieti, stiepj viņu ūdenī un iegremdē… Baisā Rukšānes mīlestības.

P1410169

Advertisements

One thought on “Vai tiešām mīlasstāsti?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s