dzeja · dzīve

Par dzeju

***

Ar dažiem izņēmumiem, protams, ja neskaita vecos tautas dižgarus – Veidenbaumu, Elsbergu, Čaku, Vācieti un gan jau vēl kādu, kuru tagad steigā varu vairs neatcerēties –, es dzeju principā nelasu vispār. Jā, retu reizi manās rokās tomēr nonāk kas lasīšanas vērts, taču nu jau sen kā vairs neesmu dzejas cienītājs. Pats gan es, protams, arī agrāk tiku rakstījis (bet to jau laikam katrs reiz ir darījis). Es pierakstīju pilnas klades, bet tas nav un nebija mans aicinājums nevienā laikā. Atceros, šinī pat pavasarī uzrakstīju divus vai trīs dzejoļus. Viens no tiem bija kopdarbs ar manu mazo draudziņu Andrīti. Tas bija dzejolis par laiku. Nebija jau slikti, bet dzeja tomēr nav mana padarīšana.

Bet lai kā arī nebūtu, es tomēr atvēru uz grāmatnīcas original_8fc425cbab5967a96e531ad2c9994744jaunuma galda esošo, pēc paskata pievilcīgo Toma Treiberga grāmatu „Drudzis”, kuru izdevis Apgāds Mansards. Grāmata gan bija dikti plāna, taču dzeja tajā – pārsteidzoši lasāma. Ar vienu vien dzejoli man tomēr nepietika un es ņēmos to izlasīt pilnībā. Un es nebiju vīlies. Gluži pretēji – tas bija pārsteidzoši skaisti…

Es būšu laimīgs tikai tad,
kad radioteātra vietā
manā istabā skanēs „Lush”
un manu kaklu, kuru
līdz šim skrāpēja krūmāju zari,
strādājot mežā,
ievainos kaislīgas meitenes nagi.

Burvīgi. Uzreiz iedomājos par savas meitenes nagiem uz sava kakla. Un tad šis…

Bet mēs neko nesapratām. Kāpēc?
Vai negulētās naktis un agrie rīti tik stipri
bija likuši plaisāt cilvēces tempļa pamatiem?
Vai tas, ka cits citu mēs galvenokārt

satikām datoros un telefonos, lika mums
aizmirst reālo laiku, kurā vēl aizvien darbojas
ķīmiskie procesi – ja kaut kas pietiekami ilgu laiku
stāv neaiztikts, to vairs nevar lietot.

Vairums dzejoļu tiešām lika pacelt no galda vēl kādu dzejas krājumu un ieskatīties tajā. Kā nākamo es paņēmu jau pirms kāda laika iznākušo un iepriekš labi zināmo Andra Ogriņa Ogrins_vaks.cdrkrājumu „Plaukstu šķērsielas”. Toreiz, kad iznāca šis krājums, pats Ogriņš bija iegriezies veikalā manāmi iedzēris un uzrunāja kundzes, kuras bija atnākušas apskatīt cita veida grāmatas. Toreiz izcēlās neliela diskusija par šo atgadījumu, kuru tiku atspoguļojis savā sociālo tīklu profilā. Lielāku aizvainojumu gan pārcieta kāds mans paziņa – arī dzejnieks –, ne pats Ogriņš, kurš atbildi parādā nepalika, tādējādi iepriecinot mani.

Es ņēmos lasīt viņa jaunāko dzeju, bet kaut kā galīgi netiku skaidrībā ar visu izlasīto. Lai dievs nogrābsta manus pautus, bet šī grāmata man atkal parādīja, ka dzeja tomēr nav tas, ko man vajadzētu lasīt. Protams, katram jau savs piegājiens tam visam un starp visu tur sarakstīto arī es atradu dažus labus dzejoļus…

tu kā vagonā netīšām tikusi muša
nemitīgi pārsēdies
sities gar aizvērtajiem logiem
un sejām
starp labu un ļaunu
un gaismas aizdūmoto lampiņu

kāds mēģina tevi noķert
viņam tas izdodas
viņš izplēš tev spārnus

un tagad līdz nāvei
tu mācīsies darīt visu to pašu
kā kājāmgājēja

Vai šo, kurš mani uzrunāja…

no aploksnēm izplūst vientulība
ja skatās caur loga palielināmo lēcu
mana zeme ir ezeru zeme un es
no salas uz salu bēguļodams
vienmēr samērcētām kājām
trīcot pie miesām un gara
no tavas kārtējās vēstules

Lai kā arī pretojos, es tomēr piebeidzu šo dzejoļu krājumu Rokpelnis_vaks_wpun noliku malā jau pilnībā izlasītu. Pēcāk paņemtu vēl citas dzejoļu grāmatas, kurās vēlējos ieskatīties, bet pirms tam palasīju Ziedoni un viņa Tukumu. Arī tajā bija daži dzejoļi, par alu, piemēram. Kad ar šo grāmatu biju ticis galā, es atgriezos pie dzejas. Vēl viens tāds jaunums uz grāmatnīcas galda bija Jāņa Rokpeļņa „Post Factum”. Tik glīti noformēts. Un papīrs – taustei tīkams. Tā kā dzejoļi pārsvarā bija ļoti īsi, tie bija izlasāmi jau darbalaikā, ko arī darīju. Tajā mani uzrunāja jau pirmā četrrinde, tāpēc lasīju arī citas, lai gan iepriekš no šī labi zināmā autora nebiju lasījis pilnīgi neko. Arī tālāk atradu ne vienu vien labu dzejoli un četrrindi, piemēram, šo…

pūst siena kaudžu krūtis pļavās
kur kādreiz jaunkundzes man ļāvās
kur Jāņos tika diets un vemts
brien gumijniekos sentiments


PrintKad ar „Post Factum” biju ticis galā, kā noslēdzošo es ņēmu lasīt Justīnes Janpaules pašu pirmo grāmatu ar nosaukumu „Tālsaruna”, kuru gan tā pagrūtāk bija pamanīt starp visu to grāmatu burzmu uz galda. Arī šeit mani uzrunāja jau pats pirmais dzejolis, un tikai tagad es atvēru visu pārējo grāmatas saturu, lai vienā mirklī izskrietu tam cauri kā parkam Rīgas centrā…

Draugi kļuvuši tik aristokrātiski –
aiz gara laika aicina mani ciemos
kā ceļojošo cirku.
Es atbraucu ar visu savu bēdu karavānu…

Grūti gan ir lasīt dzejas grāmatu vienu pēc otras, tāpēc Zelgis_vaks_gala.cdrnākamās, šķiet, nebūs vai arī paies ilgāks laiks, lai ko tādu atkārtotu. Lasot to visu es domāju gan par Krišjāņa Zeļģa jau agrāk izdoto krājumu, kuru tikai nejauši tiku pamanījis izdevniecības katalogā (reiz ar viņu dzīvojām vienās kopmītnēs), gan par Kaspara K. iesāktajiem dzejoļiem, kurus viņš man reiz lasīja priekšā, bet kuri dienasgaismu vēl negrasās ieraudzīt. Es domāju arī par sava mazā draudziņa Andrīša dzeju, kurā ne reizi vien esmu klausījies (varbūt beidzot ir vērts apkopot un kaut ko izdot?), vai Annas rakstīto…

Advertisements

6 thoughts on “Par dzeju

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s