dzīve · proza

Dažas manas grāmatas

Bez nosaukuma

***

Nē, šo es galīgi nebiju domājis rakstīt tieši tagad, bet tā kā pastnieks man šodien atnesa vēl vienu paciņu ar piecām jaunām un lietotām grāmatām vācu valodā, es to uzbildēju un līdz ar to gribēju par tām arī mazliet pastāstīt. Lai gan tā vēl ir salīdzinoši maza kolekcija, ko atrazdamies Vācijā īsā laikā esmu sakrājis, darba un slinkuma dēļ es to, protams, vēl neesmu paspējis izlasīt. Īsu ieskatu es tomēr varu sniegt jau izlasītajās vai iesāktajās grāmatās:

Pirmo grāmatu es uzgāju pavisam nejauši un pirms tam nezināju ne autoru, ne pašu darbu. Palasījis īso aprakstu, sapratu, ka grāmata ir vismaz daļēji tāda, kādas es parasti lasu – kaut kas no netīrās realitātes. Tajā ir gan izklaides, gan dzeršana un tam visam pa vidu kaut kas ar mafiju saistīts. Viss notiek trīsdesmito gadu Amerikā un grāmatu iesaka pats Hemingvejs, kurš saka, ka autors esot ne tikai meistarīgs uzdzīvotājs, bet arī labs to lietu rakstītājs. Tad nu kaut kad ķeršos tai klāt, kad piebeigšu visu pārējo, kas uz mani jau gaida rindā, ha!

Otrais ir Selindžers, kuru nopirku divas dienas pirms aizbraukšanas uz Vāciju. Grāmatu meklēju jau gadiem ilgi, bet nekur neatradu (Runa nav par bibliotēkām, kurās es grāmatas neņemu, jo man patīk, ka man ir pašam savs eksemplārs, kurā varu atzīmēt visu, kas man patīk!). Bija cilvēki, kuri man viņu ieteica lasīt, lai gan pats jau sen zināju, ka man to vajag. Netrūka arī tādi, kas manu rakstīšanas stilu kaut kādā ziņā salīdzināja tieši ar Selindžeru un tāpēc vien man gribējās to pēc iespējas ātrāk izlasīt, lai pārliecinātos, ka tas tiešām esmu kaut kādā mērā arī es. Un es to izlasīju, neskatot grāmatā palikušos divus stāstus. Sākumā nesapratu, par ko tāda vispārēja sajūsma, jo cilvēks vienkārši rakstīja par sevi – tāpat kā to dara daudzi. Lasīju, lasīju un aizvien vairāk man iepatikās garais stāsts un Selindžera rakstīšanas stils.

Pēc tam ir Sāra, kura senāk vadīja vācu MTV vai VIVA, varbūt abus. Viņai jau tolaik, kad 2006.gadā biju Vācijā, iznāca šī grāmata un tā nav viņas vienīgā. Arī šo grāmatu es paņēmu tīri intereses pēc, jo palasot fragmentus, tie visnotaļ atbilda manām prasībām par to, kādai ir jābūt grāmatai manā plauktā. Nav daudz sieviešu, kuras es lasu, bet viņa raksta kā vecis. Lasot pat nav jādomā, ka to ir rakstījusi meitene par savas dzīves likstām, bet gan vecis. Labi, tik traki nav, jo viņa grāmatā šķirās no vīrieša, kas būtu diezgan gejīgi, ha!

Nākamā grāmata ir no vācu super-talanta, kurš jau 16 gados izdeva savu pirmo grāmatu, kura ir pieejama arī latviski. Tā arī latviski saucās „Crazy” un dažās grāmatnīcās vienmēr ir pieejama par smieklīgu cenu – lats vai kaut kā tā. No Lēberta esmu izlasījis divas grāmatas – jau minēto „Crazy” un vienu, kurā viņš forši stāsta par kādu jaunieti, ar kuru kopā brauca vilcienā no Minhenes uz Berlīni, – lai gan manā kolekcijā ir četras no viņa piecām grāmatām. Pēc pirmā romāna motīviem ir uzņemta arī filma, kuru nesen noskatījos, bet šī grāmata, kas redzama manā bildē, ir par vasaru, kuru viņš pavadījis kopā ar četriem gangsteriem.

Piektā grāmata ir par slaveno bītu paaudzi, kurai pieder gan Džeks Keruaks, gan visi pārējie viņa cīņas biedri. Tomēr, ja par Keruaka slavenāko romānu „Ceļā”, kurš pērn iznāca arī uz lielajiem ekrāniem, neko neesat dzirdējuši, tad domājams, ka arī šī grāmata jums būs pilnīgi lieka. Šodien, to saņēmis, es neatturējos palasīt vismaz pirmo grāmatas nodaļu, kā es to diezgan bieži daru ar grāmatām, kuras nonāk manās rokās, tāpēc manā galvā ir tik daudzu grāmatu sākumi vai līdz galam neizlasīti stāsti. Grāmatas autors sākumā apraksta kādu vecu bildi, kurā pie vienas Kolumbijas universitātes ir sastājušies četri bītu paaudzes veidotāji: Džeks, Alens, Viljams un Hals, kurš vēlāk visus iepazīstināja ar Nīlu Kasadiju. Man šajā kolekcijā ir vēl divas Džeka Keruaka grāmatas, no kurām viena ir kopdarbs ar savu cīņas biedru Viljamu no jau minētās bītu paaudzes, kuru arīdzan tieši tagad lasu, bet otrā – grāmata par Džeka nebeidzamajiem ceļojumiem. Drīzumā plānoju iegādāties vēl dažas Keruaka grāmatas, jo sarakstā ir gan viņa sapņu dienasgrāmata, gan viens mīlasstāsts, kamēr „Dharmas blandoņas” es labāk gribētu dabūt latviskajā versijā.

Arī nākamā grāmata „Sideways” ir ekranizēta, tomēr šo filmu es vēl neesmu redzējis, jo man daudz labāk patīk pirms tam izlasīt to visu papīra formātā. Jau kādu laiku atpakaļ es to atradu TOP 10 sarakstā, kurā bija apvienotas visas ar alkoholu pārpildītās grāmatas (Tajā atrodama šī saraksta pirmā grāmata un pirms tam pieminētā „Ceļā”, kā arī vēl dažas grāmatas, ko jau pirms kāda laika esmu izlasījis). Nu, kā lai tādu neņem, kad paša raksti ir pilni ar alu, ha! Labi, labi, nav jau tā, ka es jums lieku to iegādāties vai lasīt.

Kurts Kobeins. Kurš gan viņu nezina? Nākamgad būs jau apaļi divdesmit gadi, kopš viņš starp mums vairs nav, bet viņa dienasgrāmatas ir leģendāras un izdotas visur, tikai ne Latvijā. Reiz oriģinālvalodā es to redzēju J.Rozes grāmatnīcā. Tāds liels, sarkans bloks. Toreiz pat neienāca prātā, ka tā varētu būt izdota arī man saprotamajā vācu valodā un pasūtot sev dažas jaunas grāmatas, es to pamanīju un iegādājos. Līdzās vācu tulkojumam ir arī oriģinālās lapas no viņa daudzajām kladēm, kurās Kurts rakstīja un zīmēja. Viss tā pa smuko.

Kims Franks ir izbijušas vācu pop/rock grupas solists un 2007.gadā izdeva savu pagaidām vienīgo solo albumu. Un tā pavisam nejauši, meklējot vai šis nav izdevis vēl kādu ierakstu, pamanīju, ka tā vietā Franks ir uzrakstījis grāmatu, kas ir par kādu astoņpadsmitnieku, visticamāk viņu pašu, kurš kādu dienu pēc nelielas sirds mazspējas sadūšojas ieiet sava mirušā onkuļa bēniņu istabā, kurā onkulis aiz sevis ir atstājis milzu kaudzi ar veciem vinila ierakstiem, kurus tad nu zēns pamazām sāk klausīties, vēlāk uz skapja atrazdams arī informāciju par „Klubu 27”, kas viņu tik ļoti iespaido, ka viņš nolemj, ka savā dzīvē kaut kas ir jāizdara, jo 27 ir viņa skaitlis. Beigās, cik es sapratu, viņš arī nomirst divdesmit septiņos gados.

Tālāk man ir Henrijs Millers, kura „Vēža trops” latviešu lasītājiem varētu nebūt svešs, protams, ja patīk viņa skarbais skatījums uz dzīvi, kuru viņš sev pats izvēlējās (Vismaz tad, kad aizbrauca dzīvot uz Parīzi). Pa latu es to savā īpašumā dabūju no kādas sievietes iepriekšējā gada vasarā un uzreiz jau lasīju iedams uz bāru. Reti kad vispār atrāvu no tās acis līdz nebiju izlasījis. Grāmatas sākumā bija sasolītās seksa ainas, bet visā kopumā biju nedaudz vīlies, ka no tā visa grāmatā bija tik maz. Grāmata ir izcila, ko atzinīgi ir novērtējis arī pats Orvels. Pagaidām esmu dabūjis vēl divas citas viņa grāmatu, kas saucās „Mežāža trops” un „Jaunības draugi.” Tā viena gan jau ir visai līdzīga „Vēža tropam”, bet otra ir par septiņiem Millera draugiem no bērnības, kuras priekšvārdā viņš atzīstas, ka līdz nāves dienai (kura jau ir aiz kalniem) noteikti centīsies uzrakstīt arī par pārējiem draugiem, ja atmiņa neklibos.

Un tad nāk mans labais draugs Bukovskis, no kura man ir pilnīgi viss, izņemot dažus dzejoļu krājumus, kuri man varbūt nemaz nav nepieciešami. Bukovskis ir mans otrais iecienītākais autors pēc Beigbedera, no kura, starp citu, man ir pilnīgi viss pat vairākos eksemplāros un valodās. Bukovskis savas dzīves laikā uzrakstīja vairākus romānus (divi no tiem ir izdoti arī latviski: „Holivuda” un „Sievietes”) un diezgan daudz stāstus, no kuriem vēl visus neesmu paguvis izlasīt. „Ein Profi” ir desmit dažādi stāsti, kuri neatstās vienaldzīgu nevienu viņa fanu. Grāmatai blakus stāv viņa 1982.gadā izdotais romāns „Ham on Rye” (grāmatas oriģinālais nosaukums), kas ir par viņa bērnību. Tā ir nākamā, ko grasījos izlasīt. Sarakstā atrodas arī viņa pēdējais uzrakstītais romāns, kurā Bukovskis izlika visu to savu fantāziju, zinot, ka no viņa vairs nekas nebūs. Tā arīdzan ir vienīgā grāmata, kura ir pilnībā izdomāta, jo visā visumā Bukovskis bija galvenais netīrās realitātes rakstnieks un viss iepriekš uzrakstītais bija ņemts no paša dzīves…

Nē, es neesmu Puškina dzejoļus lasījis un man tie diez ko neinteresē, lai gan savā īpašumā dabūju viņa kopotos rakstus. Šī mazā grāmata, ja tam var ticēt, ir viņa slepenā dienasgrāmata un runā, ka kaut kur pasaulē ir vēl vismaz 1000 lapaspuses, kas nekur nav publicētas. Tā ir grāmata, kuru vajadzētu aizliegt lasīt līdz 21 gada vecumam. Tur viss ir pa īsto. Tur ir pežas, pimpji, maukas un viss pārējais, kas vien ir perverss. Grāmata ir citātu pārpilna, jo, lai gan Puškins krāpa savu sievu ar padauzām, viņš viņu mīlēja un tāpēc mira duelī.

Tā melnā grāmata, ar jauko nosaukumu „Tu mani aizmirsi uz balkona”, ko paņēmu no brāļa, ir kāda vācu interneta portāla sakārtota izlase, ar stulbām, smieklīgām un pavisam standarta jauniešu SMS sarakstēm, kādas viņi veic pirms iešanas tusēt, tusēšanas laikā rakstītās un nākamā rīta sūdiem. Tā ir sakārtota precīzi pa laikiem tādā secībā, kādā tās ir sūtītas, bet ne viss ir saprotams, jo mūsdienu jaunieši ir TIK debili. Un tajā sakarā būtu diezgan loģiski ieteikt Olafa Šūberta grāmatu par to, kā viņš izglābtu pasauli, ja viņam tam visam būtu laiks. Tāds ir arī grāmatas nosaukums, kuru lasījis gan vēl neesmu, bet kaut kad es paklausījos tās audio versiju.

Kāds kolēģis, kurš R.Gerkena rīkotajā romānu konkursā dabūja veicināšanas balvu, kamēr pirmo vietu tajā nedabūja neviens, bet pārējās divas sadalīja četriem nevajadzīgu romānu autoriem, man ieteica izlasīt Pedro pirmo romānu „Netīrā Havannas triloģija”, sakot, ka tas esot es, tikai Havannā. Tā nu es viņu pirms kāda gada dabūju un izlasīju. Grāmata sastāv no vairākiem stāstiem un visi ir tik netīri kā uzdzīve Rīgā, kad tev nav naudas, bet tu dzer un piedzeries, lai gan tev nav kur palikt. Ielas ir tavas mājas un alkohols – tavs brālis, sasodīts.

Un noslēgumā, tā nejauši, manis sakārtotajā rindā, stāv Beigbedera pēdējā latviešu valodā izdotā grāmata, kas gan tika izdota vien tāpēc, ka pērn Latvijā uz ekrāniem iznāca pēc šī romāna motīviem uzņemta filma, kuras režisors bija pats Beigbeders. Grāmata patiesībā ir triloģijas noslēgums, kamēr pārējās daļas latviešu lasītājiem nav pieejamas un varbūt tikai retais zina, ka „Mīlestība ilgst trīs gadus” ir rakstīta jau tālajā 1997.gadā, kad Beigbederu vēl neviens nelasīja, lai gan kritiķi grāmatu bija novērtējuši ļoti augstu. Man bija tas gods šo grāmatu izlasīt jau pirms gadiem pieciem, kad man to pa pastu no Vācijas atsūtīja brālis. Ja toreiz jau būtu zinājis, ka arī tā brīža attiecības (tāpat kā vēl divas citas) neizvilks ilgāk par trīs gadiem, es Beigbederam nebūtu teicis, ka romāns „14,99 eiro” ir mana Bībele, ko viņš arī ierakstīja grāmatā. Nu neko, nākamreiz, kad sanāks viņu satikt, būs jāpasaka, ka mans stāsts ir mainījies un mana Bībele ir „Mīlestība ilgst trīs gadus”…

/ 2013. gada aprīlis

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s